Viens no šīgada un, protams, arī aizvadītās nedēļas lielākajiem notikumiem Aizkraukles kultūras dzīvē — novada svētki — veiksmīgi aizvadīts.
Daļa pasākumu norisinājās pilsētā, daļa pie mums — muzejā “Kalna Ziedi”. Viens no jaunumiem muzejā bija kalēju diena, ko rīkojām pēc Aizkraukles novada domes priekšsēdētāja vietnieces Antas Teivānes un metālmākslinieka Anta Brimerberga iniciatīvas. Sākotnēji iecerēto divu dienu pasākumu neizdevās sarīkot, jo līdzekļus tā īstenošanai plānojām piesaistīt ar projekta palīdzību, tomēr nepieciešamās summas vietā atvēlēja mazāk. Kalēju dienu izlēmām rīkot tādēļ, ka muzejs un plaša teritorija ap to reiz piederēja muižas kalējam Jēkabam Dannenfeldam. Muzeja iepriekšējās direktores Regīnas Paukštes iesākti un tradicionāli svinēti bija amatnieku svētki Jēkabdienā. Diemžēl pirms astoņiem gadiem, krīzes laikā, šī diena zaudēja savu aktualitāti.
Interesanta un lietderīga pieredzes un domu apmaiņa bija muzejā eksponētās Biržu (Lietuva) mākslas studijas “Kraite” izstādes darbu autoriem un aizkraukliešiem, arī Tautskolas dalībniekiem. Darbojos Aizkraukles Tautskolas valdē un varu novērtēt tās attīstību un pārmaiņas. Šajos gados skola ir nostabilizējusies, kļuvusi patstāvīga. Patīkami, ka dažāda vecuma cilvēki, arī pensijas gados, joprojām vēlas iemācīties ko jaunu, lietderīgi pavada laiku. Vēl viena no muzejā rīkoto pasākumu “rozīnītēm” bija Veltas Aizupes dzejas grāmatas “Uz gaismas pusi” atvēršana. Patīkami, ka mūsu vidū ir garīgi bagāti cilvēki, ar citādu ikdienas redzējumu.
Lai gan daudz laika aizņēma gatavošanās novada svētkiem, paralēli jāveic ikdienas pienākumi. Priecājamies arī par to, ka nesen trešajai mājai muzeja sētā — vecajai krājumu ēkai — uzklāts jauns jumts. Vēl atlikuši dažādi sīki darbi, kurus pabeigs jūlijā. Jauno jumtu priekšrocības īpaši labi var baudīt šajās karstajās dienās. Iepriekš otrajā stāvā nebija iespējams uzturēties, karstumā tur bija īsta pirts, bet ziemā no aukstuma pat dators nedarbojās. Tagad, karstajās dienās, kad gaisa temperatūra sasniedza +29 grādus, muzejā, arī otrajā stāvā, ir patīkams vēsums.
Latvijas mēroga notikumu kontekstā viens no svarīgākajiem, manuprāt, ir veselības nozarē notiekošais. Pagājušajā otrdienā pie valdības ēkas notika gan ģimenes ārstu, gan kultūrizglītības pedagogu protesti. Tie noslēdzās bez sarunām ar atbildīgajām ministrijām — ne nozaru ministri, ne premjers pie protestētājiem neiznāca. Runājot par veselības nozari, joprojām nevaru pieņemt daudzu reģionālo slimnīcu, tajā skaitā arī Aizkraukles, likvidāciju. Esmu dzirdējusi par gadījumiem, kad cilvēkam, kurš jau tā nejūtas labi, vēl jāiztur garais ceļš “ātrās” palīdzības mašīnā līdz Jēkabpilij. Tur, nonākot uzņemšanas nodaļā, dažkārt, piemēram, brīvdienās, vēl jāgaida garā rindā. Bet vēl lielākas rindas ir pie speciālistiem, un briesmīgi, ja cilvēkam steidzami vajag speciālista konsultāciju, jāgaida mēnešiem. Kad man bija nepieciešama vizīte pie speciālista, pieteicos pat četrus mēnešus iepriekš. Lai nodrošinātu visu nepieciešamo, tik un tā nācās vērsties privātklīnikā, kas nozīmē arī ievērojami lielākus tēriņus. Labi, ja ir iespēja iegādāties veselības apdrošināšanas polisi. Bet, kamēr tāda situācija ir veselības nozarē, labāk neslimot.
Man kā nodokļu maksātājai nepieņemams ir aizliegums izmantot iespēju veikt profilaktiskās pārbaudes, piemēram, magnētisko rezonansi. Ja cilvēkam ir laiks un viņš vēlas noskaidrot par savu veselību, šāda iespēja būtu jānodrošina, turklāt bez maksas, ar ģimenes ārsta norīkojumu. Jo vairāk tādēļ, ka pēdējos gados ļoti strauji pieaug saslimšanu skaits ar ļaundabīgajiem audzējiem. Mūsdienās, kad gandrīz vai katru dienu var lasīt par zinātnieku atklājumiem, jauniem veidiem šādu slimību diagnosticēšanā, Latvijā to cenšas padarīt par kaut ko ekskluzīvu. Tas ir traģiski, bet tā ir realitāte, ko acīmredzot nesaprot vai negrib saprast — personīgi pazīstu cilvēkus, kuri miruši no vēža divu mēnešu laikā kopš tā diagnosticēšanas.
Neesmu īpaši iedziļinājusies, kas notiek partijā “Vienotība”, tās vadībā. Pagājušās nedēļas nogalē notika partijas kongress, kurā beidzot izraudzījās jauno partijas līderi, bijušo eirokomisāru Andri Piebalgu.
Nenoliedzami, ka nu jau bijušās partijas vadītājas Solvitas Āboltiņas rīcības dēļ pašlaik “Vienotības” reitings ir tik zems. Uzskatu, ka Latvijā pietiek ar trim četrām partijām, bet diemžēl jau vēsturiski latvietis centies būt savrups. Savu viensētu cēla un veidoja tā, lai kaimiņš būtu redzams, bet ikdienā ar savu klātbūtni netraucētu.
Ir arī patīkami jaunumi — ir prestiži Latvijai nonākt pasaules attīstītāko valstu vidū, pagājušajā nedēļā Parīzē parakstot līgumu par darbību ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (OECD). Līdzīgi kā ar cilvēku, kurš ieguvis vairākus zinātniskos grādus — viņu respektē, viedoklī ieklausās un ņem vērā. Dalība OECD nozīmē citu valstu rēķināšanos ar Latviju kā nopietnu darījumu partneri, kas izdarījis visu, lai nonāktu šajā respektablajā pulkā. Tas nozīmē arī pastiprinātu investoru interesi ne tikai no austrumu puses, kā bijis līdz šim, bet arī rietumiem. Pirmās vēsmas no tikko noslēgtās, bet Latvijas Saeimā vēl neratificētās sadarbības jau esam saņēmuši — OECD publicētajā pasaules ekonomikas apskatā saistībā ar Latvijas iekšzemes kopprodukta pieaugumu 2016. gadā. OECD paredz, ka tas palielināsies par 1,9%, nevis 3,1%, kā prognozēts iepriekš. Varbūt tam ir arī saistība ar Latvijā vēl no padomju laikiem valdošo vēlmi vienmēr visu parādīt nedaudz labāk, nekā ir patiesībā, un tāpēc iepriekšējās prognozes bija pārāk optimistiskas. Līdzīgi ir arī muzeju vidū, kad viens otrs “uz papīra” katru gadu kāpina apmeklētāju skaitu, tādējādi cenšoties celt savu prestižu.
Nobeigumā gribu pateikties kolēģiem — muzeja darbiniekiem, kuri man sagādāja sirsnīgu un jauku pārsteigumu. Biju jau piemirsusi, ka pagājušajā nedēļā, 1. jūnijā, apritēja tieši 10 gadu, kopš esmu muzeja direktore. Sākumā biju pārsteigta, kad, ierodoties darbā, mani sagaidīja ar ziediem un klātu galdu. Nekad nepamet sajūta, ka šajā amatā esmu pavisam īsu laiku. Kopīgi ar kolēģiem atcerējāmies šo laiku un secinājām, ka izdarīts ļoti daudz — nomainītas visas ekspozīcijas, izremontētas visas trīs muzeja ēkas, uzcelta jauna krājumu glabātava. Tas bija ļoti skaisti un būs vēl interesantāk. Tūlīt pēc Aizkraukles svētkiem ķersimies pie lielā projekta — padomju laika muzeja iekārtošanas Aizkraukles pagasta kultūras namā. Daļu darba ceram pabeigt līdz šī gada 18. novembrim.
