Koknesiete Marija Andžāne pie mājas iekopusi sēņu dārzu. Šogad izauga tik liela baravika, ka no tās vakariņas paēda seši cilvēki.
“Kādreiz dzīvoju Rīgā, bet nu jau apmēram 15 gadus — Koknesē,” stāsta Marija Andžāne. “Neatceros, vai lasīju kādā žurnālā vai kāds pastāstīja, bet no meža atnesto sēņu atlikumus sāku bārstīt ābeļdārzā un pie ozolu alejas, apmēram divdesmit metru attālumā no mājas. Pirmajā gadā nekas neizauga, bet pēc tam sāku lasīt sēnes — baravikas un bērzlapes, meža ielokā pie upes izauga cūcenes. Micēliju zālē bārstu joprojām, kaisu, kur pagadās, ar zemi neaproku. Ja sauss laiks, karsta saule, vispirms to samitrinu. Pirms kādiem pieciem, sešiem gadiem no ābeļdārza baravikas nesām ar spaiņiem, auga viena pie otras, bet katru gadu nav tik laba raža. Pagājušajā gadā sausuma dēļ sēnes neizauga, bet šogad salasīju 26 lielas baravikas, turklāt visas bija labas, bez tārpiem, tikai divas citas bija tārpainas. Šovasar sausuma dēļ baravikas laistījām. Laistot tik labi neauga, bet, kad sāka līt, tad gan ātri saņēmās. Reiz māsa man uzdāvināja baraviku micēliju par 12 eiro, klāt bija šprice, ar to vajadzēja micēliju špricēt zemē, taču nekas neizauga.”
Marija Andžāne atsūtīja arī foto, kur pagrabā ir viesis — zalktis. “Ar zalkšiem draudzējos, kur tie ir, tur nav indīgas čūskas,” viņa stāsta. “Šovasar pagalmā redzējām trīs dažāda lieluma zalkšus, viens metru garš gribēja ielīst mājā, tomēr, piesitot ar kājām pie zemes, viņš devās projām.”