Lai izteiktu viedokli par fotoradariem, laikraksta “Staburags” redakcijai piezvanīja pļaviņietis Jānis, autovadītājs ar lielu darbastāžu un pieredzi ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām.
“Kad sākās tā fotoradaru ambrāža, lielākā daļa autovadītāju bija neapmierināti. Es gan neko neiebildu, jo, manuprāt, tādi ātruma ierobežotāji ir normāla lieta,” stāsta Jānis. “Īpaši jau bīstamākās vietās, tā sauktajos melnajos punktos. Taču nu pēc vairākiem gadījumiem uzskatu, ka Latvijā laikam fotoradarus nevajadzēja. Kāda tad ir galvenā radaru ideja? Apkarot ātruma pārsniedzējus bīstamos ceļa posmos, kur notiek avārijas. Kādu laiku radars bija līdzās Skrīveru dendrārijam, arī pie taisnā ceļa posma no Aizkraukles uz Koknesi. Vai tās ir bīstamas vietas, kur bieži notiek avārijas?
Visās attīstītajās valstīs pirms radara ir novietota īpaša zīme, kas norāda, ka tuvumā ir fotoradars. Bet kādi izskatās Latvijas ceļi pēc radaru novietošanas? Pašu gatavotas zīmes saliktas augstu kokos (jo zemu esošās policisti savāc), dažreiz “Uzmanību, fotoradars!” uzpūš ar krāsu baloniņu tieši uz koka stumbra. Nekur citur Eiropā neko tādu neesmu redzējis. Bieži nākas braukt uz Rīgu. Kādā ceļa posmā pamanīju nelielā kārklu pudurītī noslēptu fotoradaru, nodomāju — eh, derētu tos krūmus nokapāt, jo vai tad pats Zivtiņš neteica, ka fotoradarus nedrīkst slēpt, tie jānovieto redzamā vietā? Zivtiņa kungs par radaru maskēšanu pat aicināja ziņot policijai. Pēc pāris dienām atkal braucu garām, viens jau krūmus nokapājis. Atceļā tajā pašā dienā skatos — krūms atkal aug! Tikai tāds apvītis. Acīmredzot radara uzraugs saspraudis krūmiņus atpakaļ… Tikko lasīju, ka kopš fotoradaru darbības sākuma uzrakstīts vairāk kā 80 tūkstošu protokolu par 1,4 miljoniem latu, bet uzņēmums, kurš radarus apkalpo, saņems 35%. Ir vērts tos krūmus audzēt.”
