Pēteri ir nacionālie svētki visiem, kuriem Kurmenes vārds kaut ko nozīmē — apgalvo tuvi un tāli ļaudis, kurus Pēterdienā var sastapt Kurmenē.
Pēteri ir nacionālie svētki visiem, kuriem Kurmenes vārds kaut ko nozīmē — apgalvo tuvi un tāli ļaudis, kurus Pēterdienā var sastapt Kurmenē. Tā domā bijušie un esošie kurmenieši, kuri šajā dienā savā dzimtajā pusē svin svētkus, vienalga, vai šī diena ir brīvdiena vai darbadiena. Kurmenē Pēterdienu svinēja pirms 150 gadiem, un jau desmito gadu šī tradīcija atkal ir dzīva, kaut pašu Pēteru šajā pagastā nemaz nav tik daudz.
Sena teika vēsta, ka zviedru — poļu kara laikā daži muižnieki no Vilku muižas Mēmeles krastā, vietā, kur tagad ir Kurmene, iebēguši mežā. Viņi līduši līdumus un cēluši jaunu muižu. Ļaudis, kuri gribējuši muižniekus satikt, mežā viņus meklējuši un saukuši: “Kur muiža?”. Tā šī vieta nosaukta par Kurmuižu, bet vēlāk nosaukums sagrozīts, un Kurmene ieguvusi tagadējo vārdu.
Grāfa baznīca
Nozīmīgākais vēstures posms Kurmenei vairāk gan saistīts ar grāfu Komorovsku vārdu. Ap 1774. gadu Kurmenes muiža piederēja Līdinghauzeniem — Volfiem, bet 19. gadsimtā to savā īpašumā ieguva grāfi Komorovski — titulētu muižnieku dzimta, kuriem 15. gadsimtā piešķirts grāfa tituls, viņi pieder pie vecākās poļu muižniecības. Komorovski bija pēdējie Kurmenes muižas īpašnieki.
1820. gadā Pēteris Komorovskis par saviem līdzekļiem uzcēla koka kapelu, mūra ēka uzbūvēta apmēram pēc piecdesmit gadiem. Kapela bija veltīta Svētā Pētera un Pāvila godam, un šo apustuļu vārds Kurmenes baznīcai ir joprojām. Sākumā tā bija Skaistkalnes filiāle un paredzēta Komorovsku ģimenes un muižas vajadzībām, bet 1918. gadā baznīca uzdāvināta draudzei.
Komorovsku dzimtu varētu nosaukt par pirmajiem gaismas nesējiem Kurmenes pusē, jo tā ir ne vien baznīcas dibinātāja, bet viņu vadībā pagastā uzcelta arī pirmā skola, kura sāka darboties 1852. gadā.
Kā pirms pusotra gadsimta
Apmēram pirms 150 gadiem Kurmenē aizsāka arī Pēterdienas tradīciju. Vispirms tie bija baznīcas svētki, kuros godināja svētos apustuļus Pēteri un Pāvilu, bet neaizmirsa arī to, ka šajā dienā vārda svētki ir Komorovsku dzimtas pārstāvim. Pēc dievkalpojuma pats grāfs zemniekus cienāja ar alu un sieru.
Vecākie kurmenieši atceras, ka Pēterdiena plaši svinēta pirmskara gados, kad viņi vēl bija bērni. Pie baznīcas zirgu pajūgos sabrauca cilvēki ne vien no Skaistkalnes un tuvākās apkārtnes, bet arī no Lietuvas puses. Otrpus Mēmelei dzīvoja ļoti daudz latviešu un tur bija pat latviešu skola. Ulmaņlaikos skolēniem Ziemassvētkos pats Ulmanis sūtījis dāvanas un arī braucis ciemos.
Lai gan pagājuši gadi, mainījušās paaudzes un pārvērties pats pagasts, jau desmito gadu te atkal svin Pēterdienu. Gluži kā pirms 150 gadiem. Tiem, kuri Kurmenē dzīvo, tie ir vienkārši skaisti svētki, bet pasaulē izklīdušajiem kurmeniešiem tā ir sirsnības un mīļuma caurvīta diena, kurā atkal apciemot dzimto pusi, satikties un parunāties.
Dzejniekam svēta lieta
“Tur, uz kurieni es braucu, Pēteri ir galvenie svētki gadā,” arī šogad 29. jūnija rītā paziņojis dzejnieks Knuts Skujenieks. “Svēta lieta, ka te atkal ir atjaunota Pēterdiena, un ceru, ka Kurmenē to neaizmirsīs un vienmēr pratīs novērtēt,” piebilst viņš.
Viņš sevi par īstenu kurmenieti tagad vairs nevarot saukt, jo bērnības mājas bijušas pagasta nomalē, tagad tā ir Mazzalves pagasta teritorija. Knuts Skujenieks dzimis 1936. gadā. Kad puisēnam ir septiņi mēneši, nomirst viņa māte, un mazdēla audzināšana nu ir vecvecāku ziņā.
“Mans vectēvs no pēdējās Komorovsku dzimtas grāfienes nopirka dzirnavu zemi un kļuva par dzirnavnieku. Tur es uzaugu un pavadīju bērnību un skolas gadus,” stāsta Knuts Skujenieks. Pie vecvecākiem aug arī dzejnieka vecākais brālis Leons, kurš izslimo bērnu trieku. Šo slimību vietējā feldšera nolaidības dēļ puisēnam laikus neārstē, bet vēlāk Bauskas slimnīcā ārsti atzīst, ka ir jau par vēlu. Leons, būdams invalīds, tomēr pabeidz Ekonomikas fakultāti augstskolā, kaut nākas aizmirst savu talantu un sapni par mūziķa karjeru.
Pēc smagās slimības Leons dzīvo pie mātes māsas Rīgā, un vēlāk arī Knuts pārceļas pie viņiem, turpinot mācības vidusskolā. Jau piecus gadus Leons ir aizsaulē.
Bez vainas vainīgais
Knuts iestājas augstskolā, bet pēc neilga laika dodas studēt uz Maskavu. Par piedalīšanos kādā aizliegtā sapulcē jauno dzejnieku notiesā, un viņš septiņus gadus pavada lēģerī Mordovijā. Tur viņam gan iesaka lūgt apžēlošanu, taču latvietis ir nelokāms: “Kāpēc lai es to darītu, ja neesmu vainīgs! Tā būtu savas vainas atzīšana, bet es neko sliktu neesmu izdarījis.”
Knuta saikne ar dzimto pusi apsīkst pēc vectēva nāves, viņš mirst pie mazmeitas Jūrmalā, bet apbedīts Kurmenes pusē. Dzirnavas kara laikā nopostītas, vectēvs gan centās tās atjaunot, bet agrāko godību ēka vairs neatguva. Māju vectēvs pārdeva, zeme viņam tolaik nepiederēja. Kad īpašumu varēja atgūt, mazbērni — Regīna, Knuts un Leons — uz šejieni negribēja nākt.
“Ja vien esmu brīvs un Latvijā, Pēterdienā uz Kurmeni braucu vienmēr,” atzīst dzejnieks, kura tulkošanas darbs saistīts ar daudziem ceļojumiem. “Šodien ciemojos vectēva mājās, kurās tagad saimnieko citi. Bijām vietā, kur savulaik gāju skolā.” Kopā ar Knutu Skujenieku viņa bērnības takas izstaigā arī literāts Jānis Rokpelnis. Viņš patlaban raksta biogrāfisku romānu par Knutu Skujenieku un vēlējās pabūt vietā, kura dzejniekam mīļa.
***
“Ja kārtīgs latvietis esi,
Tad dēlus latviski sauc —
Jo Mārtiņu, Pēteru, Jāņu
Nekad mums nebūs par daudz.”
(V. Kokle – Līviņa)
Pēterdienu uzskata par Jāņu atskaņas dienu, bet 29. jūnijs vispirms ir svētki Pēteriem. No 850 Kurmenes pagasta iedzīvotājiem tikai astoņi ir Pēteri. Vecākajam — Pēterim Galarovskim — ir 83 gadi, jaunākajam — Pēterim Meieram — desmit gadu. Pēdējos gados neviens jaundzimušais Kurmenē šajā vārdā nav nosaukts.
Uzticīgi Kurmenei
Jubilārs 29. jūnijā ir arī Pēteris Kalniņš. Viņa dzimtas vārds saistīts arī ar baznīcas vēsturi, jo svētā Pētera statuja, kura novietota starp diviem torņiem virs ieejas baznīcā, ir Pētera Kalniņa sievastēva darināta.
Pēteris Kalniņš dzimis Kurmenē un jau kopš bērnības savu vārdadienu uzskata par īpašiem svētkiem. Tolaik to plaši svinēja visā pagastā, un cilvēki šo dienu neaizmirsa arī apmēram pusgadsimtu ilgajā aizlieguma laikā padomju gados. Daudzās mājās Pēterdiena tāpat svinēta, un neviena vara to nespēja mainīt.
Šodien Pēterim Kalniņam šī diena ir galvenokārt ar baznīcu saistīti svētki. No bērnības ticībā audzināti, četri Kalniņu bērni — dēls un trīs meitas — ticībai vietu sirdī rod joprojām. Arī dzimtā puse viņus visus spēj noturēt vienuviet, viena māsa dzīvo Ērberģē, pārējie tepat Kurmenē.
“Esmu Latvijas un arī Kurmenes patriots, nekad neesmu domājis dzimto pusi atstāt,” saka Kalniņa kungs. 41 gadu viņš nostrādājis par mehanizatoru, darbs bijis ne tikai dzimtajā pagastā, bet arī mašīnu un traktoru stacijā Secē un Vallē. Šobrīd viņš strādā zemessardzē.
Svētais no ozola bluķa
Pēteris Kalniņš atklāj, ka viņa lielā aizraušanās ir dziedāšana. Jau kopš jaunības dienām dziedāts koros un ansambļos, korī arī sieva Lidija noskatīta. 1958. gadā Ziemassvētkos abi apprecējās, pēc trijām dienām salaulājās Kurmenes baznīcā. Nu kopā 45 gadi nodzīvoti, izaudzināta meita un dēls, ir trīs mazbērni. Kopā ar sievu dziedājuši arī Dziesmu svētkos, vēl aizvien dzied baznīcas korī.
Tās pašas Kurmenes baznīcas, kuras sienu rotā sievastēva Jāņa Zālīša darinātā Svētā Pētera statuja. Sievastēvs bijis labs amatnieks, no koka darinājis mucas, spieķīšus un citas lietas, viņam pa spēkam bijusi arī jaunas statujas izgatavošana pēc vecās parauga, jo iepriekšējais darinājums sapuva. Svētā tēla apveids tapis lauku šķūnītī, statuja grebta ozola bluķī.
Palīdz saglabāt cerību
“Šajos gados Kurmenē daudz kas mainījies,” saka viņš.
Kurmenes pusē ticība gaišajam nav izsīkusi, un Pēterdienā katoļu baznīca bija ļaužu pārpildīta. Todien kristīja un iesvētīja 15 bērnu un jauniešu. Dievkalpojumu vadīja Jelgavas diecēzes bīskaps Antons Justs, ceremonijā piedalījās arī vairāki priesteri, kuri kādreiz bijuši saistīti ar Kurmeni. “Lai Dievs palīdz kurmeniešiem saglabāt cerību, jo tā mūs tur laicīgā dzīvē. Lai nāk gudrība un prāts, lai zinām savu mērķi,” vēlēja bīskaps.
Svin viss pagasts
“Bija laiks, kad savs vārds nepatika. Tagad manu vārdadienu svin arvien plašāk, tie ir svētki daudziem un īpaša diena arī man,” saka Pēteris Vārpa. Viņam ir 19 gadu, tātad viens no jaunākajiem šajā vārdā nosauktajiem puišiem Kurmenē.
Jaunietis atklāj, ka Pētera vārda došana dēliem ir dzimtas tradīcija: tēvam ir divi vārdi — Vilnis Pēteris, abus vectēvus sauc par Pēteriem. Tēva tēvs ir kurmenietis, savukārt mātes — bārbelietis. “Mūsu ģimenē svētki ir no Līgo vakara līdz pat Pēteriem,” smej gaviļnieks. Viņa vecākā māsa ir Līga. Lai gan dzīvo Rīgā, viņa savu vārdadienu allaž svin Kurmenē. 28. jūnija vakarā ģimene dodas līgot pie vectēva.
“Man lielākie svētki ir Līgo un Pēterdiena, protams, arī Ziemassvētki,” saka Pēteris Vārpa. “Vārdadienā pat dāvanu nevajag, jo tas vien ir pagodinājums, ka manu vārdadienu svin viss pagasts.” Viņam skolas laikā savs vārds licies vecmodīgs un arī vienaudžus ar šādu vārdu nepazīstot. Vecāki viņu jau kopš mazotnes saukuši par Pēci, vēlāk tas pielipis pārējiem. “Tagad visi — draugi, radi, kaimiņi — mani sauc par Pēci. Satrūkstos, kad mani uzrunā par Pēteri,” saka jaunietis.
Šovasar viņš beidza Skaistkalnes vidusskolu, nu jāgaida atestāts. “Tad arī izlemšu, ko mācīšos,” atklāj puisis. “Mācīšos par bārmeni vai militāro policistu. Kurmenē nedomāju palikt, jo jauniešiem te darba nav. Dzīvoju skaistā vietā pie Mēmeles, un dzimtā puse man allaž būs vieta, kur atpūsties un svinēt svētkus.”
***
Pēterdiena Kurmenē ir brīdis, pēc kura varētu gluži vai ieviest vietējo laika skaitīšanu, jo todien te nereti dzirdēju — “iepriekšējos Pēteros” vai “atkal tiksimies Pēteros”. Kurmeniešus nebaida ne laika apstākļi, ne tas, ka nākamajā dienā jādodas uz darbu. Kāda gan atpūta, ja ballē spēlē “Kreicburgas ziķeri”! Viņi kļuvuši gluži vai par tradicionālajiem Pēterdienas muzikantiem, ansambļa repertuārā ir daudz dziesmu ar Knuta Skujenieka vārdiem.
Katrs kurmenietis zina arī to dziesmu, kuru dzejnieks rakstījis tieši viņiem — “Kurmenes himnu”. Kad tovakar to dziedāja lieli un mazi, ikvienam bija skaidrs — viņiem Kurmenes vārds patiešām kaut ko nozīmē:
“Te parkā zem liepām visstraujāk
pukst sirds,
Un saule vissiltāk vien Kurmenē
mirdz.
