Vairāk nekā 30 gadu komponista Pētera Barisona mājā “Skudras” saimnieko Jevdokija Bukša. Staburaga pagastā viņu pazīst ar vārdu Jadviga. “Skudrās” iekārtota ekspozīcija komponista piemiņai un ekskursanti te ir bieži ciemiņi.
17 gados pārzina 17 fermu
— Esat dzimusi Sunākstē. Kā nokļuvāt Staburaga pusē?
— Uz Staburagu atnācu 1961. gada 3. februārī. Tad man bija tikai 17 gadu. Sāku strādāt kolhozā “Daugava” par kontrolasistenti. Tolaik bija jāveic stingra uzskaite. Katru mēnesi bija jāiet uz fermām un jāsver, cik piena izslaukts no katras govs, cik liels ir tauku saturs un tas viss jāieraksta biezā kantora grāmatā. Vēlāk šīs ziņas izmantoja ciltsdarbam. Darba bija daudz. Manā pārziņā bija 17 fermu. “Skudru” vienā galā dzīvoja komponista sieva Elza, bet otrā bija kolhoza kantoris, un istabā, kurā šobrīd dzīvoju, toreizējais kolhoza priekšsēdētājs Bārzdiņš mani pieņēma darbā. Komponista sieva tajā laikā bija uzskaitvede. Kad sāku strādāt, alga bija 40 rubļu mēnesī. Par šo naudu tajos laikos varēja nopirkt, piemēram, labu skapi. Dzīvoju “Ķiršos” — nelielā mājiņā nepilnu 100 metru attālumā no “Skudrām”.
Nopērk no komponista dēla
— Un komponista Barisona mājās?
— Kad komponista sieva aizgāja mūžībā, māja nokļuva viņu dēla Gunāra īpašumā. Viņš tad mācījās konservatorijā. Puisim bija naudas grūtības. Uz gadu viņš studijas pameta un krāsoja kuģus. Reiz slapjā un vējainā rudens dienā viņš piedāvāja man pirkt pusi šīs mājas. “Ķiršos” bija ļoti auksti — nespējām māju piekurināt. Man nesen bija piedzimis dēls, un mēs piekritām. Guļbūves māja bija ļoti labā kārtībā. Pēc vairākiem gadiem viņš mums pārdeva arī otru mājas pusi. Tajos laikos jau tik liela māja vienai ģimenei nepienācās, varēja ieskaitīt budžos. Tāpēc otru mājas pusi reģistrēja kā vecākās meitas īpašumu.
— Kā izveidojās piemiņas ekspozīcija?
— Komponista sieva savlaik bija sakrājusi daudz dažādu ar Barisona dzīvi saistītu lietu, taču tādas īstas ekspozīcijas nebija. No kapiem pat bija atnests bēru vainags. Šogad tam paliek 61 gads. To komponistam bija atveduši novadnieki no Sēlpils. Ir arī ozollapu vainags, ko komponists saņēma 1947. gada 24. jūnijā Vīgantes parkā kā virsdiriģents. Ir dažādas afišas, citi priekšmeti.
Savlaik Gunārs Barisons māju muzeja vajadzībām piedāvāja pirkt daudziem — gan Komponistu savienībai, gan Kultūras nodaļai. Taču nevienam nevajadzēja. Kad mēs nopirkām šo māju, visas institūcijas tūlīt attapās, ka muzeju tomēr vajag, un mēs noslēdzām līgumu, ka piemiņas ekspozīcija te būs vienmēr. Tā izvietota ēkas otrajā stāvā. Te viss ir kā komponista dzīves laikā. Viņa rokām krāsotas gan sienas, gan grīda. Nekas nav mainīts. Vien uz grīdas uzklāts tepiķis, lai krāsa saglabātos pēc iespējas ilgāk. Muzeju atklāja 1975. gadā.
Velk divas apģērba kārtas
— Vai vienmēr esat gatava uzņemt ekskursantus?
— Protams, tā tam jābūt. Atceros, ekskursanti brauca arī tad, kad dzīva bija komponista sieva. Reiz Elzas kundze ravēja dārzu. Arī es rosījos turpat netālu. Ievēroju, viņa uzģērbusi pašaustus, taču no vienas vietas salāpītus svārkus. Vaicāju, kāpēc viņa izvēlējusies tik noplīsušas drānas. Viņa atklāja, ka daudz darba. Tāpēc mugurā vienmēr ir vecākas drānas, bet zem tām — labās. Nekad jau nevar zināt, kad atbrauks kādi ciemiņi. Pamanot braucējus jau pa lielu gabalu, vecās drēbes var novilkt un atstāt turpat laukā. Arī man vienmēr istabā ir sagatavotas goda drēbes. Es jau pa gabalu redzu, ka brauc autobuss. Kamēr tas iebrauc pagalmā un pasažieri izkāpj, es jau esmu pārģērbusies.
— Jums jābūt arī gidei. Vai bija grūti iegaumēt faktus?
— Man ir paveicies. Ar komponista sievu bijām labi pazīstamas. Viņa savlaik man izstāstīja ļoti daudz. Arī citi cilvēki stāstīja savas atmiņas. Piemēram, komponista krustmeita Velta Vitkovska—Kļaviņa. Arī viņa dzīvo tepat un nākamā gada 19. janvārī svinēs 90 gadu jubileju. Var tikai apbrīnot viņas lielisko atmiņu.
Nav jau tā, ka visiem apmeklētājiem stāstu vienu un to pašu. Es nevaru atkārtot kā robots. Interesanti, ka vislabāk runāšana izdodas vienā noteiktā vietā ēkas otrajā stāvā. Laikam jau Barisons man nolicis te runāt.
— Kādi cilvēki apmeklē piemiņas muzeju?
— Lielākoties ar mūziku saistīti cilvēki — komponisti, koristi, mūzikas skolu audzēkņi. Ir arī vispārizglītojošo skolu audzēkņi, tāpat nejauši interesenti, kuri pamanījuši ceļmalā norādi un nolēmuši iegriezties. Savlaik apmeklētāju bija vairāk, tagad — mazāk. Iespējams, tāpēc, ka degviela šobrīd ir ļoti dārga.
Gars ir apmierināts
— Vai ēkā jūt komponista garu?
— Tikai labā nozīmē. Komponista gars noteikti ir apmierināts. Māja nav nolaista, muzejs darbojas. Te viss saglabāts kā viņa dzīves laikā. Es kopju arī kapus. Apmeklētāji vaicā, vai komponista gars ne reizi nav spokojies. Varu droši teikt — ne reizi. Starp citu, istabiņā, kurā es guļu, viņu novietoja tūlīt pēc tam, kad atrada mirušu. Komponists mūžībā aizgāja 1947. gada 13. jūlijā. Tā esot bijusi karsta diena. Iepriekšējā rītā viņš sapnī redzējis savu mirušo māti un nolēmis aizvest uz kapiem ziedus. Sieva lūgusi tik karstā laikā nebraukt. Komponists tomēr uzkāpis uz divriteņa. Taču pie šķūņa pārtrūkusi ķēde. Sieva vēlreiz lūgusi, lai nebrauc, būšot nelaime. Tomēr viņš devies tālāk. Viņu atrada aizmigušu mūža miegā pa ceļam uz kapiem pie lielas priedes.
Muzikāli bērni
— Vai arī jūsu ģimene ir muzikāla?
— Mana māte bija liela dziedātāja. Arī vīra dzimtā ir mūziķi. Es pati arī māku dziedāt, turklāt varu pateikt, kurš no vairākiem dziedātājiem velk nepareizu meldiņu. Vidējā meita Bauskas pusē ir mūzikas skolas skolotāja, kādu laiku vadīja folkloras ansambli. Arī jaunākais dēls Jānis labprāt dzied. Reiz uz muzeju atbrauca vairāki komponisti. Pēc tam bija koncerts. Pirmajā rindā sēdēja komponisti, bet Jānis ar kādu savu draugu aiz viņiem. Skanēja bērnu dziesma, un viņi skaļi dziedāja līdzi. Kad izskanēja pēdējās notis, komponisti aicināja viņus priekšā un lūdza dziedāt vēlreiz. Arī vecākajai meitai patīk dziedāt.
Rudāles pilī meklē melno rozi
— Ko darāt brīvajā laikā?
— Ceļoju. Man patīk braukt un skatīt dabas ainavas. Katru gadu pagasta padome organizē ekskursijas. Taču mēs, pensionāri, izlēmām, ka ar to ir par maz. Tāpēc vienojāmies ar vietējo zemnieku Gunāru Ločmeli, un viņš ar savu divpadsmitvietīgo mikroautobusu mūs ved izbraukumos. Savācam naudu degvielai un braucam, kurp vēlamies. Šogad bijām Rundāles pilī apskatīt rožu dārzu. Biju dzirdējusi, ka tur esot melna roze. Tādu gan neatradām, taču bija ļoti jauki. Apmeklējām arī Mežotnes pili. Pagājušajā gadā bijām Ventspilī. Atceļā apskatījām arī Kuldīgu — slaveno tiltu, vecpilsētu un Ventas rumbu. Bijām arī leļļu muzejā.
— Braucat arī uz ārzemēm?
— Lietuvu un Igauniju esmu izbraukājusi krustām šķērsām vēl padomju laikos. Tolaik jau tās nemaz nebija ārzemes. Tālākais brauciens bija uz Almaatu Kazahstānā. Pietrūka braucēju, un es pieteicos. Astoņas stundas lidoju ar lidmašīnu.
Dālijas pasūta pēc kataloga
— Vai rozes aug arī jūsu dārzā?
— Ir arī rozes, taču tās ir ļoti kaprīzas. Vairākas reizes esmu iekopusi rožu dārzu, taču tās izsala. Reiz bija pat 14 šķirņu rozes, un nosala visas kā viena. Sadusmojos un kādu laiku rozes vairs nestādīju, taču tad sāku no jauna. Tagad ziemas vairs nav tik aukstas. Varbūt rozes turpmāk neizsals.
Taču manas mīļākās puķes ir dālijas. Pērku, pasūtu pēc katalogiem, iemainu. Pavisam nesen pasūtīju septiņu šķirņu dālijas, un nākamvasar man ziedēs jau 22 šķirņu dālijas. Nosaukumus gan neatceros, galvenais, lai zieds būtu skaists. Turklāt augumā nelielās ir pat labākas. Tagad bieži pūš spēcīgs vējš un lielos ziedus mēdz nolauzt. Protams, var iespraust mietiņus un ziedus atsiet, taču tas ne vienmēr palīdz.
Man ir izjūta, kā šīs puķes labāk kopt. Piemēram, kurā mirklī jāstāda vai jāizrok. Parasti izroku pirms paša sala. Reiz raku tad, kad zemes virskārta jau bija sasalusi. Taču šogad pasteidzos, un labi vien ir — tagad ilgstoši līst, un dāliju gumi noteikti sapūtu.
VĀRDS, UZVĀRDS: Jevdokija Bukša.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1943. gada 20. septembris, Sunākstes pagasts.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, Dzērbenes lauksaimniecības skola.
NODARBOŠANĀS: Pētera Barisona piemiņas muzeja gide.
ĢIMENE: precējusies, vīrs Alberts, meitas Edīte un Inga, dēls Jānis.
HOROSKOPA ZĪME: Jaunava.
VAĻASPRIEKS: ceļošana.
Citi par Jevdokiju Bukšu
Mirdza Skudrova
Staburagā
— Dzīvoju Bukšas kundzei kaimiņos. Var tikai apbrīnot viņas saticību, labestību un izpalīdzību. Uz viņu var droši paļauties jebkurā situācijā.
Aina Ķīse,
Staburaga pašvaldības vadītāja
— No Bukšas kundzes vienmēr var mācīties optimismu un spēju saskatīt labo, gaišo pat visdrūmākajos mirkļos. Mēs zinām, ka piemiņas muzejs ir drošās rokās un ciemiņi tur vienmēr gaidīti.
UZZIŅA.
Pēteris Barisons 1945. gadā ieguva profesora grādu. Sacerējis divas simfonijas, divas simfoniskās poēmas, divas simfoniskās svītas, kantātes, instrumentālās kamermūzikas skaņdarbus, solo un kora dziesmas. Viņš ir dziesmusvētku himnas “Dziesmai šodien liela diena” autors.
