Gunita un Armands (vārdi mainīti) vairāk kā sešus gadus bija pāris. Attiecības ar katru gadu kļuva arvien nopietnākas, un jaunieši sāka domāt par laulībām. Viņš viņai solīja laimīgu dzīvi, bet ilgi tā neturpinājās.
Kad Gunitu redzēju pēdējo reizi, meitenes acis starot staroja, bet tagad tajās jaušamas gan skumjas, gan apņēmība. Sarunas laikā aizskārām arī attiecību tēmu.
— To vairs nav, mums ar Armandu viss ir cauri, — raugoties tālumā, paziņoja Gunita. — Esmu sapratusi, ka iemīlēties jaunai ir pāragri. Tu it kā nemanot uzliec rozā brilles un priecājies par vismazāko dzīves sīkumu, bet priekškars reiz krīt, un nākas saskatīt pelēko ikdienu. Ar Armandu iepazinos vidusskolas ballītē. Likās, lielisks puisis ar skaidru nākotnes vīziju un sapņiem, bet viss izjuka. Pirms gada viņš Latvijā zaudēja darbu un aizbrauca strādāt uz Angliju. Mēs patstāvīgi sazinājāmies portālā draugiem.lv, teju ik dienu rakstījām viens otram vēstules, bet tad tās sāku saņemt arvien retāk. Armands aizbildinājās ar pārlieku lielo nogurumu pēc darba.
Drīz vien no kādas meitenes saņēmu vēstuli, ka viņa vairs to nevēlas slēpt, jo ir kopā ar Armandu. Tobrīd domāju: tas nevar būt, kā — ar manu puisi? Nespēju pieņemt dzīves realitāti pat tad, kad šīs meitenes albumā redzēju divdomīgas bildes kopā ar manu izredzēto. Mierināju sevi — gan būs labi, tas nav tā, kā izskatās. Turpināju sazināties ar Armandu, viņš joprojām rakstīja par mūsu precībām un to, cik ļoti ilgojas pēc manis, bet sapratu, ka nav jēgas dzīties pakaļ tam, kurš tevi nenovērtē. Tās nebija attiecības, bet gan mana apmātība, un viņš to tikai izmantoja. Tā tas turpināties nevarēja. Visam pieliku punktu. Par to saņēmu radu un draugu nosodījumu, turklāt pārmeta pat tie, kuri, kā vēlāk izrādījās, par Armanda sānsoli zināja, un bēdīgākais, ka tas nebija vienīgais.
Šķiršanos neesmu nožēlojusi ne mirkli. Attiecības, kuras šķir tūkstošiem kilometru, agri vai vēlu beidzas, un es vēlējos baudīt brīvību, neuztraucoties par to, ar ko Armands kurā mirklī ir vai nav kopā. Es vairs uz viņu nedusmojos, man šī cilvēka vienkārši ir žēl, jo viņš nespēja novērtēt to, kas viņam bija.
Vaicāju, ko Gunita darīs tālāk. Pārcelšoties uz galvaspilsētu, kur viņai piedāvā darbu mazā suvenīru veikaliņā. Tas ļaušot aizmirst pārciesto un sākt dzīvi no jauna. Sarunas beigās Gunita piebilst: “Šī skaudrā attiecību pieredze mani ir tikai stiprinājusi. Atminos kādu teicienu: perfekta dzīve un perfektas attiecības — tie ir perfekti meli. Diemžēl tā ir.”
