Kamēr mūsu valdības vīri tik spriež un spriež, kā paaugstināt dzimstību, baloži ar prātošanu daudz nenodarbojas. Viņi tik vij ligzdas un perē mazuļus.
Bērnībā biju daudz dzirdējis par baložu ligzdām — tās esot nevīžīgas un sastāv tikai no dažiem zariem. To apstiprina arī teika, kā balodis mācījies ligzdu taisīt. Citi putni vēl tikko sākuši zarus vīt kopā, kā balodis jau saucis: “Protu, protu!” Bet kur nu nejēga iemācījies — ne pratis, nekā.
Sava darba specifikas dēļ bieži nokļūstu dažādās interesantās vietās. Pēdējā no tām bija kādas daudzstāvu mājas bēniņi. Tajos bija daudz baložu — gan veci, gan jauni, gan tikko izšķīlušies. Pirmais, kas piesaistīja manu uzmanību, bija tā saucamā baložu “ligzda”. To grūti bija nosaukt par putna ligzdu, jo iepriekš biju redzējis dažādas. Tās ir bijušas rūpīgi savītas, “iztapsētas” ar dūnām, lai mazajiem pirmās bērnības dienas, ienākot lielajā nezināmajā, būtu siltas un patīkamas. Bet šeit bija pavisam pretēji: uz keramzīta granulām un dažādiem būvniecības atkritumiem izdētas olas — tā, pa vienkāršo. Olas “ligzdā” bija divas, pārsvarā visās bija divas. Pietuvojoties tām, baložu mamma “ligzdu” ilgi neatstāj, palika līdz pēdējam un neiebilda pret mazu fotosesiju. Bet vienā brīdī laikam apniku un perētāja ligzdu atstāja. Pēc brīža tajā pašā ligzdā sēdēja jau cits balodis brūnā krāsā. Acīmredzot par atstātajām olām rūpējās iespējamais baložu paps.
Ornitologi stāsta, ka visa perēšanas perioda garumā, kas ir mazliet ilgāk par divām nedēļām, olas pārmaiņus silda pāra abi putni — viņi regulāri viens otru nomaina.
Starp citu, baložiem abi vecāki pārmaiņus ne vien perē olas, bet sākumā arī silda izšķīlušos mazuļus, kamēr tie vēl pavisam kusli, un pārmaiņus arī ēdina viņus ar savās guzās pārstrādājušos barību — “putna pienu”.
Ticējums vēsta, ka māja, kur baloži rīko savas ligzdas, nekad nedegs. ◆
