Pļaviņieti Irēnu Žverelo nekad nevar sastapt sēžam dīkā. Viņa vienmēr ir kustībā, jo pienākumu un vaļasprieku ir daudz. Viens no saistošākajiem noteikti ir gleznošana, ko Irēnas kundze turpina apgūt pieaugušo studijā Pļaviņu mākslas skolā. Tās kolektīvs viņu joprojām dēvē par savu labo dvēselīti.
Aktīvo pļaviņieti ievērojuši arī citi, un šoruden Irēna Žverelo kļuva par žurnāla “Ieva” akcijas “Ievas sirds” dalībnieci, saņemot balvu — kristāla sirsniņu. Viņai to pasniedza māksliniece Džemma Skulme — par sirsnību, atsaucību un radošumu, kas iedvesmojis arī citus.
Dienās iznāks
lietaskoks
— Vai jau sen interesējaties par mākslu?
— Bērnībā dzīvoju Brocēnos un mācījos Cieceres pamatskolā, kas tagad pārveidota par internātskolu. Zīmēšanas skolotājs mums bija mākslinieks Kārlis Taube. Skolā bija arī zīmēšanas pulciņš, kur papildus mācīja visādas gudrības. Reiz viņš teica, lai turpinu mācīties šajā jomā, jo no manis dienās iznākšot lietaskoks. Tomēr zīmēšana skolā beidzās jau 5. klasē. Tolaik tuvākā mākslas vidusskola bija Kuldīgā, un es mātei ļoti lūdzos, lai ļauj man tur mācīties. Tomēr iztikšana ģimenei bija grūta, jo bijām trīs bērni un māte bieži slimoja, nevarēju to atļauties. Nebija naudas, lai mani uz Kuldīgu sūtītu, ne ko līdzi iedot. Tāpēc sāku mācīties Saldus vidusskolā, un dzīve sagriezās citādi.
— Kādu profesiju izvēlējāties?
— Brocēnos dzīvojot, strādāju cementa un šīfera kombinātā par tehniķi. Inženieri konstruktori rasēja uz vatmaņa papīra, un es to visu pārzīmēju ar tušu, jo man bija labs rokraksts. Tolaik uzņēmumā ierīkoja gāzi, un es domāju, ka šī joma ir perspektīva, tāpēc iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā, kur neklātienē studēju gāzes un siltumtehniku. Divus gadus mācījos augstskolā. Alga tolaik man bija ap 70 rubļu, un finansiāli vairs to nevarēju atļauties. Bija jau arī piedzimusi pirmā meita Inga, un es izšķīros ar vīru. Tā ka divus gadus “uz trepītēm” augstskolā esmu pavadījusi.
Jāmācās no jauna
— Tomēr atkal pievērsāties gleznošanai?
— Kad pirms vairākiem gadiem sāku strādāt Pļaviņu mākslas skolā par apkopēju, skolotāja Iraīda Tarvīda aicināja uz studiju, kur mācījās pieaugušie. Teicu, ka nevar taču tik veci cilvēki vēl mācīties gleznot! Viņa atbildēja, ka Rīgā vēl vecāki to darot. Tā mani pierunāja, toties tagad esmu ļoti laimīga. Esmu piepildījusi savu bērnības sapni.
— Vai, atsākot zīmēt, atcerējāties, ko savulaik mācīja skolotājs Taube?
— Nekas nav palicis atmiņā! Viss bija aizmirsies un jāapgūst no jauna. Interese un patikšana gan joprojām liela. Tāpēc arī mācos. Tas ir tik labi, ka Pļaviņās darbojas tāda skola. Ieguvēji ir gan bērni, gan pieaugušie. Nav jau jākļūst par mākslinieku, bet dzīvē tas viss noder. Prieks, ka šajās nodarbībās esmu iesaistījusi arī citus. Uz mākslas skolu jau trešo gadu cītīgi brauc dāmas arī no Kalsnavas pagasta. Patīk visiem.
Saņem īpašu sirdi
— Kā cilvēku, kurš prot iedvesmot citus, jūs šogad sumināja arī žurnāla “Ieva” akcijā “Ievas sirds”. Kā tās rīkotāji jūs ievēroja?
— Gleznotāja Džemma Skulme un žurnāliste Līga Blaua apmeklēja kādu pasākumu Pļaviņu novada bibliotēkā un iegriezās arī mūsu mākslas skolā. Māksliniece apskatīja daudzus bērnu darbus un tos atzinīgi vērtēja. Tur bija izstādīts arī pieaugušo studijas veikums. Tā mēs iepazināmies. Tikai vēlāk uzzināju, ka esmu izraudzīta apbalvošanai akcijā “Ievas sirds” kopā ar vēl deviņām sievietēm no visas Latvijas. Tas bija ļoti sirsnīgs pasākums, kuru vadīja Līga Blaua kopā ar aktieri Jāni Paukštello. Mums katrai pasniedza īpašu dāvanu — sarkanu kristāla sirsniņu. Ļoti skaistu! Tagad ilgu laiku ir ko pārdomāt.
— Kādas bija izjūtas, kad izcilā Džemma Skulme aplūkoja jūsu darbus?
— Kājas trīcēja! Man tas bija liels pagodinājums. Saņēmu tikai labas atsauksmes. Viņa aplūkoja arī studijas dalībnieku apgleznotās zīda šalles un ieinteresējās, kā esam izveidojuši tik interesantus rakstus? Māksliniece brīnījās, ka tas panākts ar sāli.
Cilvēku nezīmē
— Kas mākslā saista visvairāk?
— Darbs ar eļļas krāsām un zīda apgleznošana. Guaša man nekad nav patikusi, jo asociējas ar lozungu rakstīšanu, ko savulaik esmu darījusi. Pirmajā nodarbībā mākslas skolā gan ar guašu bija jāglezno magones, bet nu vairs ne. Eļļai ir priekšrocība — vari darbu pārtraukt, pēc laika atkal pie tā sēsties un kaut ko pielabot. Arī rezultāts šķiet skaistāks un spilgtāks. Vienu darbu esmu veidojusi ar pasteļzīmuļiem. Visvairāk man patīk gleznot ziedus. Cilvēku gan nekad nevarētu uzzīmēt.
— Varbūt kādreiz varēsiet?
— Par to gan šaubos, ka man vēl būs tik daudz laika. Esmu priecīga par to pašu. Savus darbus dāvinu bērniem un mazbērniem.
Pa gabalu kā īsti
— Vienmēr esat bijusi tik aktīva?
— Bērnībā un jaunībā nebija daudz tādu lietu, kurās neiesaistījos — gan dziedāju ansamblī, gan dejoju deju kolektīvā. Atceros, reiz gatavojāmies Dziesmu un deju svētkiem. Kaut kāda tautastērpa brunči mums bija, bet vajadzēja vainadziņus. Kā jūs domājat, no kā tos pagatavojām? No papes, apšuvām ar drēbi un “pērlītes” izveidojām no šokolādes folijas. Vēl apkaisījām ar saberztām eglīšu mantiņām, un vainags Nīcas tautastērpam gatavs! Kas pa gabalu pateiks, ka nav īsts?
— Arī teātris ir jūsu aizraušanās?
— Ar to esmu saistīta no bērnības, jo jau Brocēnos apmeklēju dramatisko pulciņu. Te, Pļaviņās, to daru no 1956. gada. Tolaik Pļaviņu kultūras nama dramatiskajā kolektīvā mani uzaicināja vienā iestudējumā tēlot kādu veceni. Tā es tur arī paliku. Sākumā teicu, ka dzejas uzvedumos gan nekad nepiedalīšos. Tad pļaviņieši veidoja Māra Čaklā dzejas iestudējumu. Māri Čaklo gan es gribēju, jo viņš Saldus vidusskolā mācījās paralēlklasē. Toreiz tur bija trīs zēni, kuri pievērsās literatūrai, un varēja just, ka no viņiem dienās kas iznāks. Manā klasē mācījās arī Aivars Zīle, kurš reiz bija laikraksta “Zeme” redaktors, vēlāk strādāja arī radio un televīzijā.
— Vai meitas arī ir tikpat darbīgas?
— Inga ir skolotāja un arī darbojas amatierteātrī “Aina”. Viņa reizēm apglezno zīdu. Larisa ir zvērināta advokāte, dzīvo Rīgā un dzied baznīcas korī. Jaunākā meita Inese šobrīd dzīvo ārzemēs. Visas ir ieguvušas augstāko izglītību.
Pietiek staigāt!
— Kā no Brocēniem nokļuvāt Pļaviņās?
— Apprecējos otrreiz. Vīrs reiz izlasīja sludinājumu, ka Pļaviņu karjerā steidzami vajadzīgi kravas automašīnu vadītāji. Par darbu labi maksāja. Tā 1970. gadā ar trijiem maziem bērniem ieradāmies šeit. Pļaviņās mums nebija neviena pazīstama cilvēka. Sākumā dzīvojām barakas tipa mājā karjera rajonā — pieci cilvēki vienā istabā. Ēka bija veca un tik nožēlojama, ka ķeblim kājas izurbās cauri grīdai, kad mēģināju logam pielikt aizkarus. Vardes lēca pa grīdu, un viss pelēja. Vēlāk vecāki palīdzēja uzcelt savu māju.
— Esat iemīlējusi šo pusi?
— Jā, te taču tik ilgi nodzīvots.
— Kādu darbu izvēlējāties jūs?
— 1973. gadā sāku strādāt uzņēmumā “Latvenergo” par otrās grupas elektromontieri. Staigāju pa līniju stigām un zīmēju shēmas. Bija jāuzrauga arī, vai elektrības vadi ir kārtībā. Visas trases no Pļaviņām līdz Vietalvai, Vecbebriem un gandrīz līdz Aizkraukles stacijai kājām izstaigātas. Kad Pļaviņās sāka būvēt apakšstaciju, priekšnieks teica, ka pietiek man staigāt, lai mācos, nokārtoju eksāmenus un būšu dežurante. Mana alga tolaik bija ap 70 rubļu, bet solīja lielāku — 118 rubļu, un es gāju mācīties. Viena kolēģe man vēl teica: “Irēna, vai tev prāts, tas taču ir smags darbs!”. Daudz bija jāzina un atbildība liela, jo darbs saistīts ar lielām elektrības jaudām. Tomēr es ļoti gribēju lielāku algu, jo dzīvē tā iznāca, ka paliku viena ar trijiem bērniem, kurus vajadzēja izskolot. Šķiet, Dievs mani sargāja, jo darbā nekādas kļūmes negadījās. Elektrotīklu uzņēmumā nostrādāju 28 gadus.
— Vai arī tagad elektrības darbi jūs nebaida?
— Šajā jomā mājās vienkāršākās lietas protu izdarīt.
Ar smaidu vieglāk
— Ko jums dzīvē devis Dievs un baznīca?
— To, ka jaunākā meita dzīvo. Deviņu gadu vecumā viņa smagi saslima. Tolaik es daudz lūdzos, un Dievs palīdzēja ar visu tikt galā. Diezin vai dzīvē varēšu to atkalpot. Baznīcu biežāk sāku apmeklēt Atmodas laikā, kad Pļaviņu Svētā Pētera evaņģēliski luteriskajā baznīcā kalpoja mācītājs Erberts Bikše no Rīgas. Brīnišķīgs mācītājs un cilvēks. Viņa vadītajos dievkalpojumos baznīca bija cilvēku pilna. Vēlāk mācītāji mainījās, un tagad mums ir Haralds Biete. Ar stingru nostāju, zina, ko dara, un tas ir labi. Esmu ievēlēta par draudzes vecāko. Tā ka darba un pienākumu ir daudz. Man jau ir vairāk kā 70 gadu, bet jokoju, ka pensionāre es neesmu. Nav laika — jāstrādā, jāzīmē, jāspēlē teātris un baznīcā pienākumi.
— Rodas pārliecība, ka esat optimiste ar labu humora izjūtu.
— Visādi dzīvē klājies, bet nekad nežēlojos. Man patīk visu uztvert ar humoru. Ikdiena jau nav nemaz tik rožaina, tāpēc ar smaidu dzīvot ir daudz vieglāk.
