Īsti darbarūķi ir pilskalnieši Ramute un Alekss Romanovi. Neraugoties uz to, ka abiem jau pāri septītajam gadu desmitam, viņi kopj savu saimniecību un, kā abi atzīst, nevar apstāties. Ramutes kundze šajās dienās svin septiņdesmit piekto dzimšanas dienu, bet Aleksam jubileja būs nākammēnes.
No Lietuvas uz Latviju
Ramute ir dzimusi un skolojusies Lietuvā, tepat pierobežā. Kad meitenei bija sešpadsmit gadu, māte dabūja Latvijā darbu un kopā ar abiem bērniem pārcēlās dzīvot uz Neretas pusi. Tēvs jau vairākus gadus bija miris, viegli neklājās, un turpmāko izglītošanos liedza nepieciešamība apgādāt sevi, palīdzēt mātei smagajos darbos.
Sākotnēji Ramute palīdzēja mātei slaukt govis, bet, tiklīdz Pilskalnē uzcēla bērnudārzu, viņa sāka strādāt tur gan kā auklīte, gan audzinātāja. Viss darba mūžs bērnudārzā arī aizvadīts. Kad to likvidēja, Ramute priekšlaicīgi devās pensijā.
“Tas Pilskalnē bija rosīgs laiks, darbojās trīs grupiņas, dažreiz pat bija tik daudz bērnu, ka visiem nepietika vietas. Pie mums vecāki veda bērnus arī no Aizkraukles, atstāja uz nedēļu,” atminas jubilāre. “Bija laiki, kad cilvēki gadiem gaidīja rindā, lai dabūtu dzīvokli vai māju, nebija, kur dzīvot! Tagad apkaimē tik daudz tukšu daudzdzīvokļu ēku, arī privātmāju. Nebija, kur dzīvot, tagad nav, kam dzīvot. Kad slēdza skolu, kļuva vēl klusāks.”
Valoda nepazūd
Alekss, kura vecākiem dzimtas saknes ir Krāslavas pusē, nokļūšanu Neretas novadā neatminas, bijis vēl pavisam mazs, kad vecāki pārnākuši dzīvot uz Sēliju.
Darba mūžs cieši saistīts ar viņa sirdslietu — tehniku. “Pirms dienesta ieguvu vadītāja apliecību, tad Urālos trīs gadus nobraucu par šoferi,” stāsta pilskalnietis. “Kolhozā 16 gadu vedu pienu, tad ar “rafiņu” vadāju vietējos ļaudis uz darbu, bērnus uz skolu Oškalnā, kamēr te skola vēl nebija uzbūvēta. Pilskalnes skolā mācījās tikai mūsu jaunākā meita, skolu jau te pavēlu uzcēla. Vēlāk strādāju darbnīcās, biju darbnīcu vadītājs, tagad pensijā.”
Jautāts, kā toreiz, pirms pusgadsimta, satikušies, Alekss pasmaida: “Atnācu no dienesta un ballē Gricgalē nolūkoju, pēc gada svinējām kāzas.” Ģimenē izaudzināti četri bērni, un visi par prieku vecākiem dzīvo tuvējā apkaimē — Mazzalvē, Neretā, Pilskalnē. Visi četri bērni un mazbērni runā lietuviski, arī Aleksa kungs zina šo valodu. “Te, pierobežā, vai katrs saprot lietuviski,” noteic Alekss. “Valoda jau nepazūd.” Tā noder, arī ciemojoties Lietuvā, kur joprojām dzīvo radi.
Darbs ir
asinīs
Saimniecība Romanoviem bijusi vienmēr. Paralēli algotajiem darbiem kolhozā kūtī allaž bijuši lopiņi. Nu jau vairāk kā desmit gadu viņiem ir bioloģiskā saimniecība, trīs gotiņas, cūka. Sava zeme, mežs, arī tehnika ir. “Pensijā atpūsties nevar,” spriež Ramute skundze. “Pirms pensijas strādā citiem, pēc tam sev. Kad veidojām bioloģisko saimniecību, vīrs mācījās kursos, dabūjām subsīdijas, sapirkām tehniku lauku apstrādei. Kā iesāc, tā nevar beigt.”
Bērni nemitīgi jautājot, kad vecāki metīs mieru un atpūtīsies, taču tas nav tik vienkārši izdarāms. Lauku cilvēkam darbs ir asinīs, bez tā nevar dzīvot. “Saka — vecam cilvēkam jākustas, lai saglabātu spēku un darbasparu, tā arī ir, visu laiku gribas kaut ko darīt,” teic pilskalniete. “Tagad vakari tik gari, nav īsti, ko iesākt, palasām, televīziju paskatāmies. Vasarā gan var iet un iet, kamēr gaišs.”
Lai gan darbi ir nebeidzami, laiks savu reizi tiek veltīts arī atpūtai. Gan Alekss, gan Ramute labprāt apmeklē bijušajā skolā rīkotos pasākumus, zemnieku balles, tās gan notiek reti. Dejot viņiem patīk joprojām.
Pilsonību iegūst,
bērnu mudināta
Aizvadītajā gadā Romanovu ģimenē bija vairāki nozīmīgi notikumi. Viens no tiem — Latvijas pilsonības iegūšana. “Meita pierunāja, kā tad tā — visu mūžu dzīvo Latvijā un neesi pilsone!” stāsta jubilāre. “Devos uz Jēkabpili, nokārtoju eksāmenu un pagājušā gada vasarā pirmo reizi gāju vēlēt.”
Pērn piedzīvots vēl viens notikums, par kuru pāris saka: pasakains. 27. oktobrī Ramute un Alekss svinēja zelta kāzas. “Bērni mums tās uzdāvināja, pa kluso sarīkoja. Visu darīja slepus, mēs nezinājām pilnīgi neko,” stāsta Ramutes kundze. “Vienai no mazmeitām tieši tajā laikā ir dzimšanas diena, un, kad bērni aicināja saposties, sakot, ka būs uzaicināts fotogrāfs, domājām — mazliet pasvinēsim, un viss. Aizbraucam līdz Pilskalnes skolai, kur plānotas svinības, kāpjam ārā no automašīnas un redzam — mazbērniņi mums kaisa ziedus ceļā… Pasakaini. Līdz asarām. Īstas kāzas, svinējām divas dienas.” ◆
