Koknesē notika starptautiska konference par neapsaimniekotās aramzemes izmantošanu citiem biznesa mērķiem, nevis lauksaimniecības produktu ražošanai.
Koknesē notika starptautiska konference par neapsaimniekotās aramzemes izmantošanu citiem biznesa mērķiem, nevis lauksaimniecības produktu ražošanai. Galvenā diskusiju tēma bija lauksaimniecībā neizmantotās zemes apmežošana, par to runāja gan vietējā un Latvijas mēroga, gan ārzemju speciālisti.
Konferenci rīkoja Latvijas mežu un zemes īpašnieku apvienība sadarbībā ar Eiropas Zemes īpašnieku organizāciju, kuras izpilddirektors Ronans Girards arī vadīja šo pasākumu. Diskusijā piedalījās Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere, mežzinātnes institūta “Silava” asistents Kaspars Liepiņš, Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte, ārzemju speciālisti un Latvijas uzņēmēji. Aizkraukles rajonu šajā konferencē pārstāvēja Aizkraukles virsmežniecības virsmežzinis Ilmārs Gūtmanis un inženiere Ingrīda Berga, Skrīveru zinātnes centra vadošais pētnieks Jānis Vigovskis, kā arī vairāki privātā meža apsaimniekotāji.
Stādījumus apskata dabā
Sešdesmit gadu laikā Latvijā mainījies zemes lietošanas veids. 1939. gadā lielākā daļa platību bija lauksaimniecībā izmantojama zeme, bet vēlāk arvien vairāk palielinājās meža platības, samazinot aramzemes apjomu. Pēc Valsts zemes dienesta datiem, šobrīd Latvijā 21 procentu aramzemes neizmanto lauksaimniecības produktu ražošanai. Puse šīs zemes ir tīrumi, no kuriem daļa aizaugusi krūmiem, daļa ir pļavas un ganības, nelielas platības aizņem ilggadīgie stādījumi.
Viena no alternatīvām, kā lietderīgāk izmantot neapstrādātu lauksaimniecības zemi, ir apmežot to. Šo iespēju konferencē apsprieda visplašāk, gan iepazīstot ārzemju pieredzi, gan stāstot par paveikto Latvijā. Konferences otrajā dienā tās dalībnieki devās arī uz Aiviekstes pagasta zemnieku saimniecību “Kārkli”, kur pirms trijiem gadiem apmežotās lauksaimniecības zemes platības apskatīja dabā.
Pļaut zāli vai stādīt mežu
Mežzinātnes institūta “Silava” asistents Kaspars Liepiņš ir pārliecināts, ka mežsaimniecība rentabilitātes ziņā nevar līdzināties lauksaimniecībai. Salīdzinot reālo ieguvumu abās šajās nozarēs ilgākā laika posmā, nodarboties ar lauksaimniecību tomēr ir izdevīgāk. Tāpēc zemes īpašniekam jāizlemj, ko darīt ar lauksaimniecībā neizmantoto zemi. Ik vasaru appļaut laukus un saņemt par to Eiropas Savienības vienoto platībmaksājumu vai tomēr stādīt mežu un peļņu gaidīt 20—30 gadu?
“Tomēr ne visās lauksaimniecības zemes platībās kaut ko var audzēt, un viens no veidiem, kā gūt peļņu no neauglīgās zemes, ir meža stādīšana. Ieguvums ir arī Eiropas Savienības finansiālais atbalsts gan meža stādīšanai, gan jaunaudžu kopšanai, par šo platību 40 gadu nav jāmaksā nodoklis. Mežaudze neprasa arī lielu uzmanību, protams, tā pirmajos gados rūpīgi jākopj, bet vēlāk, var teikt, mežs aug pats,” piebilda Liepiņa kungs. Viņš stāstīja par koku stādīšanas iespējām, jo var audzēt ne tikai klasisko mežu, bet veidot arī meža un koksnes plantācijas. Nosauca arī piemērotākās koku sugas lauksaimniecības zemes apmežošanai.
Problēmas sagādā birokrātija
Pēdējos gados nopietna problēma ir koku stādu deficīts. Daudziem mežsaimniekiem tas liedza līdz galam realizēt SAPARD programmas atbalstītos projektus. Zviedrijas kompānijas “Skogssallskapet” pārstāvis Latvijā Zvaigznītes kungs atklāja, ka problēmas meža stādītājiem sagādā arī lielā birokrātija. Lauksaimniecības zemes pārveidošana par meža zemi jāsaskaņo vietējā mežniecībā, Vides pārvaldē, un tam vēl jāsaņem arī pašvaldības atļauja.
“Manuprāt, nav pareizi, ka septiņi pagasta deputāti lemj, vai man ļaut savā privātīpašumā stādīt mežu vai neļaut. Pietiktu, ka es viņus par to informēju. Domāju, ka viens no iemesliem, kāpēc pašvaldība reizēm neļauj to darīt, ir nevēlēšanās zaudēt nekustamā īpašuma nodokli par konkrēto platību, kaut gan atklāti to neviens nav pateicis. Nesaprotu, kāpēc vajadzīgs arī ierobežojums, ka Eiropas Savienības atbalstu var saņemt tikai par 50 hektāriem apmežotās zemes gadā. Daudzi uzņēmumi, arī mēs, varam paveikt vairāk, taču nē — ik gadu no jauna jānoiet viss birokrātiskais ceļš,” stāstīja zviedru kompānijas pārstāvis.
Atgūt neiespējami
Savukārt Ekonomikas institūta direktorei Raitai Karnītei par lauksaimniecības zemes apmežošanu ir cits viedoklis. “Mani tas satrauc gan kā ekonomisti, gan kā iedzīvotāju. Protams, lauksaimniecības zeme prasa lielāku darba ieguldījumu, taču atdeve ir divas trīs reizes lielāka nekā meža zemei. Manā skatījumā meža stādīšana aramzemē vairāk saistīta ar eiforiju par Eiropas Savienības finansiālo atbalstu. Cilvēkus iekārdina subsīdijas un dotācijas,” uzsvēra Karnītes kundze. Viņa atgādināja, ka lauksaimniecības produktu tirgus ir ļoti mainīgs un var pienākt brīdis, kad to ražotājiem būs jāpalielina aramzemes platības, bet zemes nebūs. Atgūt labu lauksaimniecības zemi pēc tam, kad tā apmežota, praktiski ir neiespējami.
“Ja es būtu zemes īpašniece, bet nevarētu apstrādāt visu platību, mežu noteikti nestādītu. Protams, ir muļķīgi ar zemi nedarīt neko, bet Latvijā ir tik daudz iespēju, kā lietderīgi izmantot zemi, neapmežojot to. Var audzēt zirgus, aitas, ierīkot izjādes laukumus, izvērst lauku tūrismu, jo ainava ir viena no precēm, kura saimniecībai rada pievienoto vērtību un palīdz gūt ienākumus. Latvijā sadarbībā ar zinātniekiem jādomā par jaunievedumiem, piemēram, dzērveņu vai kādu sēņu audzēšanu,” uzsvēra Raita Karnīte.
***
Fakts. Aizkraukles rajonā 2005. gadā apmežoti 49,5 hektāri lauksaimniecības zemes. Par pusi šīs platības četri saimnieki noslēguši līgumu ar Lauku atbalsta dienestu par Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļu izmantošanu.
