Pļaviņietis Voldemārs Brics ir aktīvs motosporta fans. Savulaik ne vienās vien sacensībās izcīnījis godalgotas vietas, nu motosportā startē Voldemāra dēli, kuriem viņš kļuvis par treneri.
Pļaviņietis Voldemārs Brics ir aktīvs motosporta fans. Savulaik ne vienās vien sacensībās izcīnījis godalgotas vietas, nu motosportā startē Voldemāra dēli, kuriem viņš kļuvis par treneri. Bijušajam braucējam žēl, ka motosports Latvijā atstāts novārtā. Tomēr vēl nav “miris” tikai ar šī sportaveida entuziastu gādību.
Iespējams, aizgājušo gadu motosportisti un līdzjutēji Voldemāru Bricu vairāk ar uzvārdu Bricis. Tas esot īstais pļaviņieša uzvārds, kuram “i” burts pazudis, pirms vairākiem gadiem mainot pasi.
Pirmais par nezāļu ravēšanu
— Padomju Latvijas laikā jūs bijāt aktīvs motobraucējs. Piedalījāties sacensībās, vairākkārt uzvarējāt. Kā sākās jūsu sportista karjera?
— Tehnika mani interesējusi vienmēr. Savu pirmo braucamo nopirku pusaudža gados. Kā nopelnīju pirmo naudu, tā uzreiz pirku kaut ko, kas rūc — mopēdu “Rīga 5”. Pēc 7. klases vasarā dārzniecībā ravēju nezāles, un jauns mopēds man iznāca par paša nopelnīto naudu. “Rīga 5” tolaik veikalā maksāja 120 rubļu, un man bija liels prieks, ka to varēju nopirkt pats, bez vecāku palīdzības.
— Nopirkāt mopēdu un uzreiz uz sacensībām?
— Nē, līdz tām vēl ilgi bija jāgaida. Pāris vasaru nobraucu ar mopēdu, bet, kad mācījos tehnikumā, 1968. gadā tiku pie motocikla JAWA. To palīdzēja nopirkt tēvs, lai gan arī pats strādāju — ar tēvu kopā mežā zāģēju kokus. Motosportam pievērsos pamazām. Pļaviņās motosporta tradīcijas ir senas, no šejienes nākuši labi braucēji — Rihards Rode, Laimonis Freijs un citi. Es vēl zem galda rāpoju, kad viņi jau brauca. Man, puikam, acis mirdzēja, viņos raugoties, protams, arī pats kāroju pamēģināt. Pļaviņās, aiz kapiem, bija trase, tur pulcējās motociklisti, mopēdisti un bieži arī es. Tas bija tikai savam priekam, bet, kad atnācu no dienesta, mani aicināja motosportam pievērsties nopietni. Freijs iedeva savu moci, un tā es sāku braukt.
Braucamais par 3000 papīrgroziem
— Vai pļaviņiešiem bija sava motosportistu komanda?
— Pļaviņās nē. Vairums pļaviņiešu brauca Jēkabpils cukurfabrikas komandā, tā bija ļoti aktīva un spēcīga. Tur braucējiem pat apsolīja jaunus motociklus, ja viņi sasniegs labus rezultātus sacensībās. Bet jauns motocikls tolaik maksāja 1500 rubļu — brangu naudu!
— Jūs ātri tikāt pie jauna motocikla?
— Man veicās. Jau pirmajā gadā sacensībās sasniedzu labus rezultātus un nopelnīju jaunu braucamo. Cukurfabrikas grāmatvede izrakstīja rēķinu par 3000 papīrgroziem, lai man nopirktu motociklu. Fabrika motociklu nedrīkstēja pirkt, rēķinā vajadzēja uzrādīt kādu piemērotāku mantu. Patiesībā jaunu motociklu nopelnīju katru gadu, tikām Latvijas izlasē, un rezultāti kļuva arvien labāki. Braucu lielajās — 250 un 500 kubikcentimetru — klasēs, izcīnot vienu godalgu pēc otras. Man no tiem laikiem saglabājušies ap divsimt diplomu.
— Kādēļ braucāt jēkabpiliešu komandā? Vai Aizkrauklē tādas nebija?
— Diemžēl Aizkrauklē jeb toreizējā Stučkā motosports nebija attīstīts, te nebija entuziastu, kas to atbalstītu, tādēļ pļaviņieši brauca kopā ar jēkabpiliešiem. Ko darīt, ja pašu mājās nebijām vajadzīgi, mēs te bijām sveši. Mēģinājām ieinteresēt vietējos, bet nekā — atsaucību neguvām. Turpretī Jēkabpilī braucējus atbalstīja ne tikai cukurfabrika. Agrofirmai bija sava komanda, braucu arī tajā. Agrofirma bija bagāta un motosportam naudu nežēloja — pirka jaunus braucamos, tērpus. Es gan no tā visa maz dabūju, jo kopš 1988. gada sacensībās vairs nebraucu.
Jaunos “zvērus” jāprot valdīt
— Kādēļ pārtraucāt braukt?
— No motosporta aizgāju traumu dēļ. Sacensībās aktīvi nobraucu kādus piecpadsmit gadu un būtu vēl ilgi braucis, bet gadījās traumas. Kāju tā sadragāju, ka ilgi ārstējos Rīgas traumatoloģijas institūtā. Turklāt astoņdesmito gadu beigās parādījās pirmie ārzemju moči — HONDA, YAMAHA. Nesalīdzināt ar padomju tehniku, taču mēs, vecie sportisti, ar jaunajiem motocikliem nespējām braukt. Tolaik visi brauca ar “Iž” un “Čezetām”, šiem motocikliem ir lielāks svars un mazāka jauda, bet jaunie ārzemnieki skrēja pa gaisu. Pie vecās tehnikas pieradis, jauno “zvēru” jāprot novaldīt. Tā bija tehnikas revolūcija, un mums mutes palika vaļā.
— Jūs pie jaunās tehnikas nespējāt pierast?
— Tā gluži nav, taču čempionātos ar “ārzemniekiem” pabraukt neizdevās. Lai pie spēcīgajiem močiem pierastu, bija vajadzīgs laiks, un ne katram tas izdevās. Daudzi Latvijas labākie braucēji, tehnikai mainoties, no aktīvā sporta aizgāja. “Ārzemniekiem” pavisam cits ātrums, straujāki lēcieni. Pie tā pierast grūti. Hondai 60 zirgspēku jauda un 90 kilogramu svars, bet padomju sporta motocikliem — 30 zirgspēku un 150 kilogramu. “Honda”, salīdzinot ar smagnējo “Čezetu”, pa gaisu lidot lido. Tādu jaudu grūti savaldīt. Šodien braucu ar ārzemju motocikliem un vecos pat negribu atcerēties. Tādi man šķūnī stāv un noput.
— Vai sacensībās nekad vairs neesat piedalījies?
— Tikai reiz, pirms pieciem gadiem, Dobelē biju veterānu mačos. Finišēju otrais. Būtu bijis pirmais, bet startā man uztriecās cits braucējs. Sacensības vairs nav mans mērķis, es tagad tām gatavoju dēlus. Man abi puikas tikpat aktīvi motofani.
Dēli aiziet tēva pēdās
— Vai tas ir jūsu nopelns, ka dēli izvēlējušies motosportu?
— Raimonds un Raivis paši izvēlējās braukt ar motocikliem, es viņiem to neliedzu un arī nespiedu. Nav nozīmes kaut ko piespiest darīt. Ja gribi bērniem piespiest nodarboties ar sportu, pērc tenisa raketi, lai bumbiņu dzenā. Gan lētāk, gan mierīgāk! Mani zēni jau kopš mazotnes vēroja motosporta sacensības, acīmredzot iepatikās, nu paši piedalās. Abus puikas sacensībām trenēju pats.
— Kur to darāt?
— Tepat Pļaviņās, vecajā trasē. Zeme gan ir privātīpašums, bet, par laimi, saimnieks ir ļoti atsaucīgs un ļauj mums trenēties. Braucam arī uz Jēkabpili, kur trase labi saglabājusies, taču tur jāmaksā — trīs latus par braucēju. Nav jau izvēles, jo vecās trases aizaugušas krūmiem. Laba motokrosa trase savulaik bija Koknesē, tieši tāda, kāda sportistiem vajadzīga. Taču arī tur uzradušies zemes īpašnieki un trasi likvidējuši. Bija arī Sērenes pusē, vairs nav nekā! Viss izputināts.
— Kā jūsu dēliem motosportā veicas?
— Diezgan labi. Vēl daudz jāmācās, jāuzkrāj pieredze, tomēr abi startē labi. Pērn gan bija “melnais gads”. Jaunākajam gadījās traumas, zēns ilgstoši ārstējās. Taču pat tas viņu no motocikla nespēj atturēt — tiklīdz no traumas atlaba, tā mocim virsū un uz sacīkstēm prom. Kā atturēt, ja tik ļoti grib braukt!
Jāsteidz atrādīties vecmammai
— Kā šo aizraušanos uztver māte?
— Mamma pārdzīvo, vecmāmiņa arī, tomēr ir samierinājušās. Pierada jau tad, kad es braucu, lai gan sirds vienmēr nemierīga. Es zēniem lieku uzreiz pēc sacensībām mammai un vecmammai paziņot, ka ir sveiki un veseli, lai viņām mierīgāks prāts.
— Vai uzvaras sacensībās vairo zēnu popularitāti?
— Iespējams, tomēr dzirdu arī pārmetumus, nievājošas piezīmes, ka mani puikas lieki riskē. Nesaprotu, kādēļ tāda attieksme? Vai tad labāk lai zēni ielās klaiņo? Vai mazāks risks, kad sadzērušies ar automašīnu brauc? Arī ar velosipēdu var gūt traumas. Maniem dēliem vismaz ir mērķis. Viņi zina: ja nemācīsies, nebūs motociklu, un tas ir lielisks stimuls. Man ar dēliem nav problēmu, viņiem sekmes ir ļoti labas, un man nav žēl laika un naudas viņu atbalstam.
Sports, kurš “apēd” tūkstošus
— Vai motosports ir dārgs sportaveids?
— Diezgan. Motocikls vien maksā ap 6000 eiro, bet vēl vajag arī formastērpu, degvielu, naudu uz sacensībām aizbraukt. Vai jaunietim ir tāda nauda? Nav! Bez finansiāla atbalsta motosports Latvijā iznīks. Arī es, ja nevarētu ar automašīnām pelnīt, par motosportu būtu spiests aizmirst. Tagad visu, ko nopelnu, tērēju motocikliem. Man mājās nekā dārga nav. Citi eiroremontu veic, dārgus televizorus pērk, bet es visu atdodu puikām. Kam gan citam, ja ne viņiem!
— Varbūt varētu palīdzēt atbalstītāji?
— Šodien jauniešus atbalsta retais, katrs domā tikai par sevi. Mēs meklējam atbalstītājus, paši vien nespētu “pavilkt”. Lai sacensībās startētu, jāpērk licence, jāmaksā biedranauda — kopā ap 150 latu gadā par katru braucēju. Jāpērk arī īpašs formastērps, ķivere, tā vien maksā ap 200 latu. Paprasi kādam, lai nopērk! Garantēju, ka neviens to nedarīs. Labāk naudu nodzers, nevis motosportu atbalstīs. Šiem motocikliem vajadzīga arī speciāla degviela, ne tā, ko automašīnās lej. Tāda maksā ap latu litrā. Labi, ka man ir brālēns, kuram motosports patīk, un viņš mums degvielu bieži nopērk.
— Vai vietējā pašvaldība atbalsta Pļaviņu vārda slavināšanu Latvijā?
— Šī nav tā pilsēta, kurai ir nauda. Te motosportu balsta galvenokārt entuziasms. Visā Aizkraukles rajonā nav neviena, kas šādu sportaveidu atbalstītu. Rajonā diemžēl vairs pat trases nav.
Brauc vai sēdi skatītājos!
— Tomēr jūsu dēli brauc, un jūs viņus trenējat!
— Jā, tā ir mūsu aizraušanās, katras sacensības gaidām ar nepacietību. Pirmās šogad būs aprīlī — “Gaujas kauss”. Noteikti brauksim arī uz Latvijas čempionātu un citām sacīkstēm. Cerams, šis gads būs labāks par aizvadīto.
— Kādā kategorijā Raimonds un Raivis startē?
— Nelaime tā, ka Latvijā jaunieši no pieaugušajiem un pieredzējušajiem braucējiem nav nodalīti. Gadā labi ja ir divas, trīs sacensības tieši jauniešiem. Pārējās viņiem notiek kopā ar pieaugušajiem. Tas nav pareizi. Turklāt, salīdzinot ar manu laiku, tagad sacensības notiek ļoti nesolīdi. Braucēji kļuvuši rupji, nepieklājīgi, tīši viens otru taranē, mēģina apgāzt. Kad es braucu, tad gan tā nebija! Ja sāncensim nejauši uzbrauci, pēc brauciena atvainojies.
— Dēliem nekad nav gribējies atmest braukšanai ar roku?
— Nē. Ja tā notiek, tad tas ir gals! Tiklīdz pasaki, ka vairs negribi braukt, jāmet miers. Motosportā tā nevar būt, ka vienubrīd gribi braukt, tad negribi, bet pēc tam atkal gribi. Tā nenotiek. Vai nu brauc vai sēdi skatītājos!
— Šķiet, jums visa dzīve saistīta ar motocikliem.
— Motocikli ir mūsu vaļasprieks, kas pārņēmis pilnībā. Taču interesē arī citas lietas. Piemēram, ziemas un vasaras zveja. Viens mans draugs, uz Igauniju aizbraucis zvejot, nesen zvanīja un stāstīja, ka velk lielus lomus — katru dienu kasti divreiz pilnu pieķerot. Es arī labprāt gribētu aizbraukt uz Igauniju pamakšķerēt. Man copēt patīk. Līdz šim lielākais loms gadījās 2,5 kilogramus smaga mežavimba — uzķērās uz spininga.
— Vai satiekaties ar bijušajiem motosportistiem?
— Bieži, jo daudzi tepat Pļaviņās vien grozās. Kopā braucam zvejot, atceramies vecos laikus. Bez sporta neviens nevaram — ja paši nebraucam, dēli trenējas!
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Voldemārs Brics.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1953. gada
27. janvāris, Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: Rīgas elektromehāniskais tehnikums, enerģētiķa specialitāte.
NODARBOŠANĀS: remontē automašīnas.
ĢIMENE: sieva Tatjana — mājsaimniece, dēls Raimonds — studē Tehniskajā universitātē, dēls Raivis — Marijas Brimmerbergas Pļaviņu vidusskolas 12. klases skolēns.
VAĻASPRIEKS: viss ar motosportu saistītais.
HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs.
