Šī nedēļa man sākās Izabellas zīmē, jo pirmdien taču bija mana vārdadiena. Jau no paša rīta man bija kultūras programma: Indriķis zina, ka man patīk dziedātāji, tāpēc bija pacenties iemācīties dziesmu “Ak, Izabella!”. Es gan domāju, ka pēdējo pantu “Ak, kaut es būtu blusiņa/Iekš mīļās krekliņa. Kā es tad tevīm iekostu/Tai kreisā sirsniņā!” likšu Indriķim pārstrādāt, jo man nepatīk tā kukaiņa piesaukšana dziesmā. Es jau zinu — viņš ar to blusu sevi domā, bet tomēr tas kaut kā dīvaini! Nu kas viņš par blusu?! “Draugos” apsveikumu ar rozā mašīnu, kas piekrauta pilna ar baloniem, bija atsūtījis viens vecs brūtgāns. Piedevām vēl pajautāja, kā man iet. Es šim aizrakstīju, ka varam satikties pie glāzes auksta šampanieša. Pazuda kā žīds pa Miķeļiem, laikam skops. Taču man prieks, ka mans vārds iet plašumā. Šogad Latvijā jau piedzimušas 16 Izabellas. Tā patiešām ir pareiza izvēle, jo ne velti šajā vārdā sauktas daudzas karalienes un grāfienes. Es vienmēr to atceros un Indriķim atgādinu, ka viņš runā ar karalieni. Starp citu, manā vārdā nosaukts arī kuģis. Es jau arī pati pa dzīvi peldu kā kuģis, un mani nebiedē nekādas pandēmijas — sapotējos un tik peldu!
