Vakar Aizkraukles novada ģimnāzijas sporta halle, Viļņa Plūmes pēdējais lielākais veikums, pirmo reizi bija sēru noformējumā. Te skanēja nevis sportistu soļu dipoņa un skaļa sasaukšanās, bet gan skumja sēru mūzika un pavadītāju teiktie atvadu vārdi. Goda sardzē mainījās uzņēmumu un iestāžu vadītāji, kolēģi, amatpersonas, draugi, dejotāji. Īpašā grāmatā katrs varēja ierakstīt savu atvadu vēlējumu. Vainagi, sēru pušķi un novada ļaužu no sirds atnestie ziedu sveicieni pamazām noauda krāšņu paklāju visapkārt aizgājēja zārkam… Lai cik aizņemti, aizkrauklieši atlicināja brīdi, lai atvadītos no sava ilggadējā pašvaldības vadītāja. Bijām pieraduši — bez viņa novadā nenotika neviens pasākums, koncerts, teātra izrāde, apaļa jubileja. Savā lielākajā šīssaules sarīkojumā viņš atkal bija goda vietā, vien sāpīgi un bezgalīgi žēl, ka pēdējo reizi. Kad ekrānā projicēja slaidus no Viļņa Plūmes piesātinātās darba ikdienas, likās — viņš tepat vien ir, tikai uz brīdi izgājis…
