Cilvēka mūža laikā uz labākiem medību laukiem dodas vidēji trīs suņi un nedaudz vairāk kaķu. Saukti par mājdzīvniekiem, lolojumdzīvniekiem, mīluļiem, ne tikai šie ierastie četrkājainie draugi, bet arī truši, zivis, kāmji, dekoratīvās žurkas un citi ienāk un aiziet no mūsu dzīves. Latvietim raksturīgs ir kapu kults. Tas mūsos ir tik spēcīgs, no bērnības ieaudzināts, ka visbiežāk nobeigušos dzīvnieciņu līdzīgi kā cilvēku apbedījam — izrokam bedri, ietinam līķīti koka lapās, zālē, aizrokam kapiņu un virsū liekam puķīti. Agrāk šāda rīcība neraisīja diskusijas, bet, laikam ritot, dzīvnieku kapu jautājums kļūst arvien aktuālāks.
Izmanto konteineru mežā
Dzīvnieku nekontrolēto apbedījumu problēma aktuālāka ir Rīgai, Jelgavai un citām lielajām Latvijas pilsētām. Arī Aizkrauklē ar nepilniem 8 tūkstošiem iedzīvotāju tuvākajos gados vēlas to risināt un 2018. gada plānā ir izveidot dzīvnieku kapsētu. Novada pašvaldības izpilddirektors Einārs Zēbergs gan pagaidām nenosauc konkrētu vietu šādas kapsētas ierīkošanai. Šobrīd pašvaldībai ir noslēgts līgums ar Aizkraukles veterināro klīniku “DK Vetmed”, Kintiju un Dāvidu Kleimaņiem, kas parūpējas par kaķu patversmē “Felida” mirušo dzīvnieku savākšanu un nogādāšanu kremēšanai. Iedzīvotājiem pašvaldība šādu pakalpojumu pagaidām nepiedāvā, taču veterinārā klīnika gan. Zināms, ka biežāk beigtos mājdzīvniekus apglabā mazdārziņos vai privātajā zemē. Domē ar šādu jautājumu neviens no pilsētas iedzīvotājiem nav vērsies.
Skrīveru novada domes vides pārvaldes speciālists Guntis Bokalders teic, ka iedzīvotāji paši neizsaka vēlmi ierīkot dzīvnieku kapsētu vai kā citādi rīkoties šādā situācijā. Skrīveros ir Sibīrijas mēra kapsēta, kurā 1963. gadā aprakti “Viesturu” fermā kritušie liellopi. Teritorija ir nožogota, to regulāri apkopj, un tajā nedrīkst veikt rakšanas darbus. Sadarbībā ar “Latvijas Valsts mežiem”, novadā aiz īpašuma “Dzidras” mežā novietots konteiners, kurā pārsvarā ievieto ar Āfrikas cūku mēri kritušās mežacūkas, bet var atstāt arī uz ceļa atrastos notriektos dzīvniekus. Guntis Bokalders pēc personīgās pieredzes teic, ka cilvēki pēc dzīvnieka eitanāzijas parasti vienojas ar vetārstiem par dzīvnieka līķa likvidēšanu.
Kokneses novada domes izpilddirektors Ilmārs Klaužs, jautāts par novadā esošo kārtību mājdzīvnieku pēdējai gaitai, teic, ka atsevišķu noteikumu nav, cilvēkiem jāievēro valstī spēkā esošie. Pašvaldības uzdevums ir savākt un transportēt uz ceļa notriektos dzīvniekus. Par mājdzīvnieku apglabāšanu līdz šim iedzīvotāju interese nav bijusi. Nesen izpilddirektoru sanāksmē diskutēts par notriekto meža dzīvnieku savākšanu, un viens no ierosinājumiem bija šo pienākumu uzticēt Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) inspektoram, pašvaldībai noslēdzot līgumu. Iespējams, līdzīgi varētu rīkoties arī gadījumos ar mājdzīvniekiem. Savukārt par klaiņojošajiem suņiem Kokneses novada domei ir līgums ar dzīvnieku patversmi, un visus bezsaimnieka suņus nogādā Jēkabpilī.
Kremēšana vēl nav populāra
Sarmīte Adomaite, aizkraukliete, Latvijas kinologu federācijas īru seteru audzētāja, teic, ka dzīvnieku kapsēta Aizkraukles pusē būtu ļoti vēlama. Līdz šim, cik dzirdēts, dzīvniekmīļi savu lolojumus apglabā pēc savas iniciatīvas, brīvi improvizējot. Sarmīte kremēšanu neatbalsta nedz cilvēkiem, nedz dzīvniekiem. Personīgās dzīves skumjajos brīžos četrkājainajiem draugiem kapavieta ir personīgajā dārza klusākajā stūrī, un virsū stāda puķi.
Kintija Kleimane no SIA “DK Vetmed” stāsta par gadījumiem, kad uz klīniku atnes mājdzīvnieku, lūdzot viņu iemidzināt. Kad saimniekam jautā, kur viņš beigto dzīvnieku liks, bijusi arī tāda atbilde — apglabāsim laukā pie mājas, bērnu smilškastē. Tas nozīmē, ka cilvēki dažādi izprot sekas, kādas var būt, glabājot mājdzīvniekus, kur pagadās. Ja dzīvnieks nobeidzies, iespējams, tas noticis kādas slimības dēļ. Ķermeni nepareizi utilizējot, ir iespēja, ka infekcija nonāks apkārtējā vidē un izplatīsies. Tāpēc, eitanazējot mājdzīvnieku, viņa saimniekam jāparakstās par to, ka iepazīstināts ar darbībām, kādas jāveic pēc iemidzināšanas. Saimnieks ar parakstu apliecina, ka apraks to sev piederošā zemē. Šādu parakstu pieprasa arī PVD. Tālākās darbības nekontrolē, tas paliek uz saimnieka sirdsapziņas.
Jaunjelgavas novada domes izpilddirektors Uldis Albiņš, līdzīgi kā kolēģi kaimiņu novados, teic, ka jaunjelgaviešiem nav vienas konkrētas vietas, kur zemē guldīt savus četrkājainos draugus. Tie, kuriem nav privātas zemes, kurā apbedīšana būtu atļauta saskaņā ar šobrīd spēkā esošajiem noteikumiem, mājdzīvnieka līķīti nodod veterinārārstam.
Viena no trijām dzīvnieku krematorijām Latvijā darbojas Jelgavā. Anna Jesereviča, SIA “Cremo” valdes locekle, stāsta, ka nepilnu divu gadu laikā, kopš darbojas krematorija, bijuši 110 klienti. Pārsvarā no tuvākās, Rīgas, kā arī Jelgavas apkārtnes un daži attālāki — no Daugavpils, Ventspils. Kādu takša sugas suni atveda pat no Lietuvas. Uzņēmums piedāvā kopējo un individuālo kremāciju. Kopējās gadījumā mīluļa saimnieks pēc dzīvnieka kremēšanas pelnus nesaņem.
Daudzviet Eiropā, piemēram, Šveicē, par mājdzīvnieku saimnieki maksā nodokli, kas savukārt pēc dzīvnieka nāves garantē līķīša savākšanu un, visbiežāk, kremāciju.
Aprakt var personīgajā zemē
Jautājumus par mājdzīvnieku apglabāšanu uzdevu arī Zemkopības ministrijai, kuras pakļautībā ir PVD, kas savukārt kontrolē noteikumu ievērošanu, sanitāros apstākļus.
Vai katra pašvaldība pati tiesīga izlemt, kur drīkst veidot mājdzīvnieku kapsētas? Viktorija Kalniņa, Zemkopības ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste, stāsta, ka likuma “Par pašvaldībām” 15. pantā noteikts, ka pašvaldībām ir autonomās funkcijas, tostarp arī gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību — ielu, ceļu un laukumu būvniecību (..), kapsētu un beigto dzīvnieku apbedīšanas vietu izveidošanu un uzturēšanu. Savukārt dzīvnieku kapsētu noteikumi noteic, ka to iekārto saskaņā ar attiecīgās pašvaldības teritorijas attīstības programmu un plānojumu.
Ko darīt, ja kapsēta nav izveidota pilsētā, novada (pagasta) centrā? Normatīvie akti paredz, ka dzīvnieka nāves gadījumā, lai novērstu iespējamo infekcijas slimību izplatīšanos, apdraudējumu cilvēku un dzīvnieku veselībai un apkārtējai videi, īpašnieks vai turētājs lolojumdzīvnieka līķi var nodot PVD atzītā uzņēmumā, kas veic blakusproduktu savākšanu, transportēšanu un likvidēšanu (piemēram, SIA “Reneta” Saldus pagastā vai SIA “Baltic Trade” Jelgavas novadā). Dzīvnieku var nodot kremēšanai PVD atzītā dzīvnieku krematorijā — SIA “Cremo” Jelgavā, Uzvaras ielā 59, vai sadedzināšanas uzņēmumā SIA “Entalpija” Vangažos. Dzīvnieka līķi var aizgādāt līdz tuvējai veterinārajai klīnikai vai praktizējošam veterinārārstam, kuram ir noslēgts līgums par mājdzīvnieku līķu savākšanu, un nodot to tālākai apglabāšanai vai kremācijai. Mirušo dzīvnieku var aprakt uz vietas teritorijā, kurā lolojumdzīvnieki atradušies (dzīvojuši), ja tā īpašnieks ir aprakšanas vietas zemes īpašnieks. Aprakšanas vieta nedrīkst būt lauksaimniecībā izmantojamā zeme un nedrīkst būt applūstoša vieta vai teritorija, nedrīkst būt pie upes, strautiem, ezeriem un nerada ūdens, gaisa, augsnes apdraudējumu, kā arī nerada smakas.
Latvijā ir trīs PVD reģistrētas dzīvnieku kapsētas: SIA “sia 1960” lolojumdzīvnieku kapsēta “Citi medību lauki” Babītes novadā, Rīgas—Liepājas šosejas 2. km, pašvaldības uzņēmums “Cēsu novada pašvaldība” Cēsīs, Rīgas ielā 105, un SIA “Kurzemes gaļsaimnieks” lolojumdzīvnieku kapsēta Priekules novada Virgas pagasta “Kalna graviņās”.
Mājdzīvnieku līķi saskaņā ar normatīvajiem aktiem (regula Nr. 1069/ 2009 un regula Nr. 142/2011) ir dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti.
Administratīvais sods par dzīvnieku līķu likvidēšanas prasību pārkāpšanu: fiziskajām personām no 7 līdz 350 eiro, juridiskajām — no 15 līdz 700 eiro. Ja pārkāpums izdarīts atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda piemērošanas, tad naudas sods fiziskajām personām no 350 līdz 700 eiro, juridiskajām personām — no 700 līdz 1400 eiro. ◆
