Meklējot uzņēmumus, kas Aizkraukles rajonā piedāvātu meliorācijas pakalpojumus, atklājām, ka rajonā tāds ir tikai viens — SIA “Kokneses berma”.
Meklējot uzņēmumus, kas Aizkraukles rajonā piedāvātu meliorācijas pakalpojumus, atklājām, ka rajonā tāds ir tikai viens — SIA “Kokneses berma”. Firmas īpašnieks Andris Priede ir meliorators ar daudzu gadu stāžu.
Pārņem veco tehniku
Andris Priede meliorācijā strādā kopš 1963. gada. Kad Koknesē likvidēja PMK (pārvietojamo mehanizēto kolonnu), kuras strādnieki veica meliorācijas darbus, tās darbinieki par sertifikātiem un 20 procentu lielu piemaksu naudā varēja iegādāties PMK īpašumu. Priedes kungs nopirka lieljaudas meliorācijas traktorus un izveidoja privātfirmu.
— Sākotnēji arī citi pircēji solīja saglabāt iekārtas un tehniku meliorācijas vajadzībām, bet mašīnas tomēr pārdeva, cehos iekārtoja citas ražotnes. Palika vienīgi mana pirktā meliorācijas tehnika. Krietni veca un nolietota, — stāsta Andris Priede.
Tā SIA “Kokneses berma” strādā ar trijiem ekskavatoriem, kuri bija nolietojušies jau pirkšanas brīdī. Diemžēl jaunus traktorus nopirkt koknesieši nevar.
— Pat desmit gadu vecs ārzemju ekskavators maksā ap 9000 latu. Pašam tādas naudas nav, kredītu ņemt neriskēju, jo nav garantēta darba, — tā Andris Priede.
Bez naudas nav rosības
SIA “Kokneses berma” lielākā kliente ir valsts akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži”, kura ik gadu pasūta meliorāciju vismaz pāris objektos. Taču šie pasūtījumi ir nelieli, un naudas pietiek pašam nepieciešamākajam.
— “Latvijas valsts meži” pasūta grāvju rakšanu, drenu ierīkošanu par 10—15 tūkstošiem latu. Tas nav daudz. Lai firma normāli strādātu un attīstītos, vajadzētu pasūtījumus vismaz par 20—30 tūkstošiem latu, — saka “Kokneses bermas” īpašnieks. — Pirms četriem gadiem bija liels valsts pasūtījums par 27 tūkstošiem latu, kad būvēja Kokneses halli un vajadzēja sakārtot augsni. Tas arī viss, pārējā laikā eksistējam no sīkiem darbiņiem. Zemnieki tikpat kā neko nepasūta, viņiem nav naudas.
Finansējums šķiet mīklains
Andris Priede pauž neizpratni par valsts atbalstu meliorācijai. Zemniekiem pienākas subsīdijas, taču tās saņemt esot ļoti grūti.
— Sarunās ar zemes īpašniekiem dzirdu, ka valsts naudu gan sola, bet to saņemt esot problemātiski. Vajagot gūzmu papīru, projektus, taču pat tad nav garantijas, ka nauda būs. Īsti neizprotu, kas notiek ar valsts atvēlēto finansējumu? Tas it kā ir, bet tajā pašā laikā nav, turklāt summas ir niecīgas. Tā strādājot, par jaunām meliorācijas ietaisēm nav ko sapņot.
Būs jāsāk no gala
Andris Priede tomēr cer, ka problēmas kādreiz atrisināsies un melioratori laukos atgriezīsies. Vienīgi — vai nebūs jau par vēlu?
— Četrdesmit darba gados esmu novērojis, kā meliorācijā iegulda milzīgu darbu un līdzekļus. Nu, iekārtas nekopjot, viss iepriekš padarītais veltīgi veikts. Caurules aizaug, akas iebrūk, bet nevienam par to galva nesāp. Kad reiz pamodīsies, viss būs jāsāk no jauna.
Kokneses meliorators arī bažījas, vai būs vēl palikuši meliorācijas speciālisti — vecie meistari pamazām aiziet aizsaulē, jauni vietā nerodas.
— Speciālistu kļūst arvien mazāk. Man ir tikai viens traktorists, kurš prot strādāt ar vecajiem ekskavatoriem. Reiz jauns cilvēks par tiem interesējās, par mācekli pieteicās, bet tad pārdomāja — nav jēgas mācīties, ja nebūs darba. Arī es domāju līdzīgi — vajadzētu ieguldīt naudu uzņēmuma attīstībā, bet neredzu tam jēgu. Tomēr vismaz esošās meliorācijas ietaises vajadzētu sakārtot un regulāri kopt. Aizlaist tās postā ir nolaidība. Jaunas tik drīz neuzbūvēs.
