Lai arī vidusskolas un pamatskolas pamazām sāk domāt par vasaras brīvlaiku, profesionālo vidusskolu audzēkņiem mācību gads ir saspringtāks, jo paralēli vispārējai izglītības programmai vēl jāapgūst arī profesija, tāpēc mācāmies ilgāk. 4. kursi gatavojas centralizētajiem eksāmeniem, bet pārējie ar pilnu jaudu apgūst zināšanas.
Skolā gatavojamies salidojumam. 17. jūnijā Vecbebru Profesionālā vidusskola svinēs 95 gadu jubileju. Tieši pirms 95 gadiem Latvijas Biškopības centrālbiedrība Vecbebros dibināja Biškopības — dārzkopības skolu. Laikam ejot, skolas nosaukums mainīts 17 reizes. Var teikt, ka 17. jūnijā tiksimies pēdējo reizi, jo, kā zināms, septembrī skola savas durvis vairs nevērs. Kas zina, kādā veidā un kur turpmāk notiks absolventu satikšanās svētki? Vecbebru Profesionālā vidusskola vairs nepastāvēs tāda, kādu mēs to zinām līdz šim, bet kļūs par Ogres Meža tehnikuma mācību bāzi, tāpēc visi esam jaunā gaidās. Katrs sev uzdodam jautājumu — kas notiks tālāk? Protams, katrs pats izlems, ko darīt ar savu nākotni, bet uzskatu, ka esam darījuši visu, lai skolu nelikvidētu, tomēr tās slēgšana ir neizbēgama.
Emociju vēl nav, neesam jau pirmā skola valstī, kurai pēdējo reizi aizver durvis. Man ir kolēģi Skrundā, kur arī slēdza skolu, iespējams, esmu šo sāpi izraudājusi līdz ar viņiem, tāpēc sirds vēl nelūst. Vienmēr esmu bijusi savas dzimtās vietas patriote — 1982. gadā beidzu Vecbebru tehnikumu un paliku strādāt. Jāteic gan, ka pārsvarā visi pedagogi, kas saistīti ar profesiju, ir beiguši šo skolu un palikuši. Toreizējais skolas direktors Vilnis Plūme mēdza noskatīt labākos speciālistus un viņus piesaistīja skolai. Tā viņš darīja visās jomās. Skolā esmu sabijusi 35 gadus. Pirmkārt, šis laiks ir bijis mans personiskais izaugsmes laiks. Arī pati skola piedzīvojusi milzīgu lēcienu attīstībā — renovēta, modernizēta, skolai ir laba reputācija — mūsu absolventi ir šefpavāri prestižās virtuvēs visā pasaulē, piemēram, Vācijā, Īrijā, Anglijā. Skumji, ka prestižs un panākumi nav rādītājs, lai skolu saglabātu, viss atduras pret finansēm, audzēkņu skaitu vai politiku. Pirmajā kursā — pavāros — šogad uzņēmām 16 audzēkņus. Uzskatu, mūsdienām normāls skolēnu skaits, domāju, visās skolās šis skaitlis varētu būt noteicošais audzēkņu skaitam. Tā kā skolu slēdz, katram audzēknim nu ir brīva izvēle, kur turpināt mācības — Aizkrauklē, Ogrē vai kādā citā skolā. Mani novērojumi liecina, ka daudzi izvēlas Ogri. Tomēr šos audzēkņus labprāt uzņems jebkura skola, jo mūsdienās tas taču ir izdzīvošanas jautājums. Kāda būs nākotne, mums vēl nav skaidrs. Pašreiz ir vīzija, ka no Ogres vedīs bērnus uz mācību virtuvēm Vecbebros. Tehniskā bāze skolai ir ļoti laba. Salīdzinājumā ar citiem skolotājiem mana nākotne ir skaidrāka. Būšu mācībspēks Ogres tehnikumā, kur mani mēģināts piesaistīt jau pēdējos divus gadus. Vecbebros man ir audzināmā klase, bet Ogrē tādas nebūs. Tur ir viens audzinātājs visai grupai. Piemēram, ēdināšanas pakalpojumu nodaļai savs, mežsaimnieku grupai — savs. Audzinātājam nav mācību stundu, tikai rūpes par audzēkņiem, vairāk laika pievērsties skolēnu prob-
lēmām.
Esmu gandarīta par saviem 35 gadiem Vecbebros. Tie man bijuši izaugsmes gadi. Ne vienmēr audzēkņi zina, kādu profesiju nāk apgūt. Apjausma par arodu dažkārt nāk lēnām, un ne visiem izdodas sajust tā valdzinājumu. Manā pieredzē pat bijis gadījums, kad audzēknis saka, ka “nemūžam”, “nekad”, bet tagad ir darbaholiķis savā jomā, atradis aicinājumu profesijā. Esmu ‘‘piešāvusi aci’’ uz studentiem, uzreiz redzu, būs lietas koks vai nebūs. Tomēr profesijā notur arī labas prakses vietas, tā kā skolai ir labs prestižs, studentiem atveras daudzas durvis. Ja ir kolosāli darba kolēģi, tad arī profesiju vieglāk iemīlēt. Tomēr ik gadu skolotājiem arvien vairāk un vairāk jāpiestrādā, lai students iegūtu labas zināšanas, jo ik gadu arodskolām ceļas līmenis. Lai uzvarētu starptautiskos konkursos, daudz strādā gan pasniedzējs, gan audzēknis.
Jau sestdien pašvaldību vēlēšanas. Vēlēšanu gaisotne ir visā valstī — par politiku runā televīzijā, radio, visos novados pabijusi “Tautas panorāma”, kā lai nedomā par vēlēšanām? Katrā novadā viena sāpe — ceļi, skolas, darba vietu trūkums. Mums ir partijas, kas savos priekšvēlēšanu solījumos sola skolu reanimēt. Es nezinu, vai tas maz iespējams, kā? Tomēr nekad neko nevar zināt, te mums slēdz ciet, tad pēc laika var taču arī atvērt? Kas zina nākotni?
