Brīdī, kad valdība pieņem kādu lēmumu, kas skar nodokļu politiku, pirms tam nevienojoties ar sociālajiem partneriem, tas ir kārtējais solis ēnu ekonomikas palielināšanas virzienā — uzsver Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore LĪGA MEŅĢELSONE.
— Kā vērtējat līdz šim publiskoto nākamā gada valsts budžeta konsolidācijas modeli?
— Līdz tam brīdim, kad tika ņemts vērā tā saucamais lielais rāmis, kas paredzēja nodokļu un nodevu nepalielināšanu, šis process bija pieņemams. No darba devēju viedokļa bija svarīgi, lai netiktu celti nodokļi un nesamazinātu pensijas, jo svarīga ir ne tikai uzņēmējdarbības vide, bet arī sociālais miers. Savukārt, kad tika veiktas izmaiņas un pie konsolidācijas procesa pievienotas papildu summas, un par tām netika informēti sociālie partneri, visus noliekot, kā mēdz teikt, fakta priekšā, šis process ir vērtējams faktiski kā īpatnēja rīcība. Īpaši brīdī, kad visām pusēm ir svarīgi vienoties savā starpā. Ir būtiski, lai, ejot pie starptautiskajiem aizdevējiem, valdībai būtu gan darba devēju, gan ņēmēju mandāts. Mēs sekojam visam līdzi un izprotam situāciju, bet ir jārunā ar konkrētās nozares pārstāvjiem un tikai tad jāpieņem konkrēti lēmumi, vienojoties ar nozari. Runa ir par to, ka viss notiek pēdējā brīdī un necaurspīdīgi.
— Tiek plānots arī celt nodokli no azartspēļu darbības. Kādas problēmas tas var radīt?
— Nav runa par to, vai atbalstām vai neatbalstām azartspēles. Taču tā ir nozare, kas dod valstij nodokļus. Jau iepriekš saistībā ar šo nozari ir izdarīts liels darbs, caurspīdīgā procesā visu izanalizējot, un ir secināts, ka līdz šim, kad šī nodokļa likme ir 10%, tā iekasējamība ir 95%. Tātad pamatā azartspēles Latvijā ir legālajā pusē, un tas ir tieši vienošanās rezultāts. Brīdī, kad stundas laikā šī likme tiek palielināta no 10% līdz 15%, neko nesaskaņojot, nevienojoties ar nozari, tas ir kārtējais solis ēnu ekonomikas virzienā, nemaz jau nerunājot par tādām sekām kā darbinieku atlaišana, neiekasētās summas sociālā nodokļa veidā un tamlīdzīgas lietas. Aprēķins šajā jomā ir ļoti skarbs — tas ir mērāms daudzos miljonos latu. Viens valdības solis ietekmē ne tikai attiecīgā nodokļa iekasēšanas summu, bet gan uzreiz rada multiplu efektu. Tāpēc katra valdības soļa ietekme uz ekonomiku ir jāizanalizē.
— Plānots arī dubultot finanšu stabilitātes nodevu.
— To izlēma faktiski pēdējā brīdī, un te stāsts ir līdzīgs tam, kāds ir ar azartspēļu nodokli. Protams, uz darba devēju repliku par to, vai šāds solis ir izrunāts ar Latvijas Komercbanku asociāciju, vai ir izvērtēts, kā tas ietekmēs banku starptautisko konkurētspēju, atbilde bija — bankām tā summa jau nav liela, tā ir samērā niecīga… Protams, banku sektors ir ļoti ietilpīgs, tas ir liels, bet uzņēmējiem jau tagad ir bažas, ka šīs nodevas palielinājums tiks pārlikts uz patērētāju pleciem. Turklāt, ja vēl šis jautājums būtu izrunāts ar nozari un panākta vienošanās, nebūtu nekādas pārsteiguma izjūtas. Bet tagad jāteic, ka valdība noteiktu līniju ir pārkāpusi, un ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā tā ir.
— Var teikt, ka valdības solījums konsolidācijas procesā nodokļus necelt nav pildīts?
— Protams, nav pildīts! Darba devēji savulaik ir parakstījuši vienošanos ar Finanšu ministriju par sadarbību, un gribētos, lai šī valsts iestāde to tomēr pildītu. Būtu tomēr vērts ņemt vērā tos, kas ienes naudu valsts budžetā, un tad konsolidācijas process būs mazāk sāpīgs.
— Konsolidējamās summas apmērs ir pārsniedzis pesimistiskākās prognozes. Uz kā rēķina, jūsuprāt, būtu vajadzējis veikt šo procesu? Kur vajadzēja meklēt šo naudu?
— Sākotnēji tiešām bija finanšu ministra solījums, ka budžets būs jāmazina maza trīsciparu skaitļa apmērā, bet beigās tas nemaz nebija tik mazs.
Skaidrs, ka pārdomāta plānveidīga konsolidācija mums jebkurā gadījumā ir vajadzīga — tas ir stāsts tikai un vienīgi par to, kā mēs sabalansējam savus izdevumus ar ieņēmumiem. Šis mājasdarbs mums ir jāizpilda. Pretējā gadījumā mums gluži kā nepaklausīgam skolēnam aizdevēji pasaka — ejiet, pamācieties vēl un tad nāciet atkal! Valdība jau trešo reizi pārstrādā savu mājasdarbu. Jāsaprot, ka tas viss ir vajadzīgs mums pašiem, nevis aizdevējiem, un, zobus sakožot, jāveic reālas strukturālās reformas, lai cik nodeldēts pašreiz jau ir šis jēdziens. Vajag iziet cauri visām pozīcijām, izvērtēt, kur ko var ietaupīt, un to arī izdarīt. Jau ir izveidoti samērā labi auditi, kuros ir pateikts, kur ir funkciju pārklāšanās, kur ir nevajadzīgas funkcijas. Atliek šo jautājumu vienīgi atrisināt. Te runa ir par politiskās gribas neesamību, kā arī stihisko attieksmi katra nākamā gada budžetam, kas darba devējiem rada stresu. Uzņēmēji šodien faktiski dzīvo trīs gadus uz priekšu, bet nākamais gads viņiem jau ir kā šībrīža fakts. Uzņēmēji būtu ļoti bezatbildīgi, ja viņi tikai tagad plānotu nākamā gada piegāžu cenas un tamlīdzīgas lietas. Tādējādi uzņēmēji šobrīd sēž neziņā par to, kas nu būs, kādi jaunumi būs nākamajā rītā.
Tāpat ir darbības, ko jau šobrīd var veikt ātri un nesāpīgi. Piemēram, konstatēt, kuras ir valstij neraksturīgās funkcijas, tās deleģējot privātajam biznesam, kas ātri tās pārņems un efektivizēs. Tādā gadījumā būs labi gan valstij, gan biznesam.
Jāveic ir arī valsts kapitālsabiedrību pārvaldības pārskatīšana — šis process ir sācies. Arī te ļoti ātri un vienkārši var efektivizēt sistēmu.
— Plānots, ka 26 miljoni latu tiks iegūti uz ēnu ekonomikas rēķina. Cik tas ir reāli?
— Redzot, kā šobrīd iekasē nodokļus, varbūt uz šo skaitli mēs pat varam cerēt. Bet, protams, mūsu ambīcijas šajā jomā ir daudz lielākas. Ir redzams, ka te ir liels darba lauks. Pelēkais sektors ir ļoti plašs un daudzveidīgs, tā sastāvdaļas ir ļoti dažādas. Pirkumi bez čeka — tas ikdienā ir sīks nodarījums, kas noteiktā periodā veido lielu naudas masu. Savukārt kontrabanda ir daži gadījumi, no kuriem katrs veido lielu summu. Jautājums ir — ar kuru no šīm sfērām vajadzētu cīnīties. Piemēram, ir vai nav nodokļu optimizēšanas iespējas attiecībā uz mikrouzņēmumu nodokļa maksāšanu. Te svarīgi ir saprast — cik daudz naudas valsts iegūs no katra tā atgūšanā ieguldītā lata. Protams, nevar būt arī gadījumi, ka uz valsts robežpunktiem novērošanas kamerās sper zibens, pazūd visi sakari un notiek citas tamlīdzīgas lietas.
— Teicāt, ka labi tiek iekasēta nodokļu nauda. Vai uzskatāt, ka tas ir uz ēnu ekonomikas apkarošanas rēķina?
— Droši vien, ka te tomēr jārunā par reālu ekonomikas pieaugumu. Protams, tas ir nenoliedzami — tajā brīdī, kad ekonomika pieaug un uzņēmējiem palielinās apgrozījums, ir stabilitāte, atveras jauni tirgi, rodas jaunas iespējas, daudzas ēnu ekonomikas “slimības” atkrīt pašas no sevis. Tātad šie faktori ir savstarpēji saistīti. Nav šaubu par to, ka krīze ir galvenais cēlonis ēnu ekonomikai — te runa ir par izdzīvošanas stratēģiju.
— Līdz šim valdībai ir pārmests, ka daudzo konsolidācijas pasākumu rezultātā no valsts ekonomikas ir izņemta nauda. Vai, jūsuprāt, attiecībā uz nākamā gada plānotajiem pasākumiem var attiecināt šo pašu apgalvojumu?
— Te runa ir par tā saucamo žņauga efektu. Uz neilgu brīdi ar žņaugu var apstādināt asiņošanu, un tam ir pozitīvs efekts. Savukārt ilgstoši tas ir bīstami. Visa mūsu ekonomiskā sistēma ir būvēta uz to, ka naudai ir jābūt apritē. Jo mazāk naudas ir apritē, jo lielākas problēmas ir biznesam, tautsaimniecībai. Līdz ar to naudas masas lielums un aprites ātrums mums ir kritisks. Ja izdomāsim kādu citu sistēmu, būtiskāki būs citi faktori, bet šobrīd tas ir naudas daudzums un ātrums. Protams, ja mēs visiem spēkiem neveicināsim iekšējo patēriņu, ar eksportu vien diez vai noturēsimies. Tiesa, tieši eksports mūs ir glābis visu šo laiku.
— Uzskatāt, ka eksports Latvijas tautsaimniecību glābs arī turpmāk, ņemot vērā, ka galvenie mūsu eksporta tirgi gatavojas veikt būtisku izdevumu samazinājumu?
— Tāpēc jau arī daudzi mūsu darba devēji aktīvi strādā Azerbaidžānā, Kazahstānā, Indijā un tamlīdzīgās valstīs. Ļaujiet tikai biznesam strādāt, un tas atradīs nišas. Vajadzīgs ir tikai neliels valsts atbalsts, kas izpaustos kā netraucēšana strādāt un pārsteigumu neradīšana nākamās dienas rītā. Ja uzņēmējiem būs pārliecība vismaz par to, ka grozījumi kādos likumos notiks pēc gada, nevis pēc mēneša, arī tas jau viņiem dotu daļēju drošību un spēju plānot savu turpmāko darbību. Piemēram, attiecībā uz to, kā sadalīt savus resursus, kā veikt risku diversifikāciju kontekstā ar dažādiem tirgiem. Protams, šobrīd mūsu lielākais eksporta tirgus ir ES, un tāpēc mūsu uzņēmēji aktīvi darbojas pretējā virzienā, kas ir ļoti labi.
