Šajā pirmdienā bija gada depresīvākā diena. Bet man tā pagāja garām kā Haleja komēta pirms 30 gadiem — mierīgi un klusi, neatstājot manā dvēselē nekādus nospiedumus. Saskaņā ar kāda psiholoģijas doktora pētījumiem eiropieši viskrasāk šajā dienā izjūt pēcsvētku depresiju. Negatīvo noskaņojumu vairo pārliecība, ka tuvākajā laikā nekas patīkams viņus negaida. Tāpat to ietekmē auksts laiks, sakrājušies parādi, nesamaksāti rēķini, kā arī apziņa, ka līdz algas dienai palicis pāris nedēļu. Garastāvokli neuzlabo arī lauztās Jaungada apņemšanās.
Uz mani tas pilnībā neattiecas. Parādi un nesamaksātie rēķini ir mans dzīvesveids, un es nejustos savā ādā, ja man viss būtu samaksāts. Domāju, šajā dzīvē tas man nedraud. Aukstums arī mani neuztrauc, beidzot taču varu padižoties kažokā, ko nopirku jau pagājušajā gadsimtā. Kodes gan nogaršojušas vienu piedurkni. Lai arī izmantoju visiedarbīgāko līdzekli to atbaidīšanai, viņas ir kā latvieši — visu pārdzīvo un neiznīkst. Savukārt apziņa, ka naudas nav un līdz algas dienai vēl pāris nedēļu, man parasti ir visu gadu jau nākamajā dienā pēc algas. Tā ka šajā ziņā esmu rūdīta. Domājot par Jaungada apņemšanos, nekādus plānus nelaužu, jo es vienkārši sev vairs nekādus mērķus Jaunajā gadā neizvirzu. To es daru mēnesi vēlāk ar skaidru galvu. Saistībā ar manu pārliecību par to, kas mani sagaida, man šķiet, ka viss skaistais vēl tikai būs. Drīz taču pavasaris!
Izabella
