Valliete Līga Granta 30. jūnijā svinēs 60 gadu jubileju. Kundze ir pozitīva un aktīva. Citādi jau nevar, jo darbā ar bērniem vienmēr jābūt formā.
Līga Granta jau 37 gadus ir Valles sākumskolas skolotāja. Savulaik pati mācījusies Valles pamatskolā, bet pēc 8. klases devās uz Vecumniekiem, kur absolvēja vidusskolu. Tālāk ceļš veda uz Liepājas augstskolu. Atgriezties skolā, kurā pati mācījusies, sākumā bijis bail. Jubilāre stāsta: “Strādāt skolā, kurā pati esmu mācījusies, neuzdrošinājos. Aizgāju uz Jelgavas rajona Vircavas vidusskolu. Dzīvojot Jelgavā, apprecējos. Pēc kāda laika bailes pazuda, radās lielāka pašapziņa, un es atgriezos Vallē. Atminos uztraukumu — stāvēju gaitenī iepretim skolotāju istabai un nekā nevarēju ieiet. Iznāca mana bijusī audzinātāja un ieveda mani iekšā. Tajos laikos skolotāju istaba bija īpaša telpa. Skolā mani uzņēma ļoti labi.”
Jokojas — tātad
jocīga
Skolotāja atzīst, ka agrāk ļoti pieķērusies audzēkņiem, kad pēc četriem kopā pavadītiem gadiem vajadzējis šķirties, bijis skumji. “Mācījos sevi “turēt rāmjos” un “atlaist” viņus ātrāk, lai nebūtu tik skumji. Tu it kā iemīlies bērnos, vienmēr sava audzināmā klase šķiet vislabākā, un viņu blēņas nešķiet tik briesmīgas. Interesanti, ka biju klases audzinātāja arī savai meitai,” atminas Grantas kundze.
Jubilāre atzīst, ka ir maigā tipa skolotāja, lai gan vēlētos būt stingrāka. “Savulaik bērni teica, ka skolotāja Granta ir jocīga. Kad vaicāju, kādēļ tā, saņēmu atbildi — tāpēc, ka viņa jokojas! Arī tagad, kad 4. klases bērni rakstīja vēstules pirmklasniekiem, vienā vēstulē bija teikts — skolotāja Granta daudz jokojas, bet nebaidies, viņa pasmejas arī par sevi,” stāsta jubilāre, kura šogad atvadījās no 4. klases audzēkņiem.
Izbauda
dzīvi
Izaudzinājusi un dzīvē palaidusi meitu un dēlu, jubilāre izbauda dzīvi. Līga Granta stāsta: “Šogad Vallē atjaunoja senioru deju kolektīvu, pieteicos, piedalījāmies skatē un ieguvām pirmo pakāpi. Gāju arī uz vingrošanas nodarbībām. Pārējās kundzes vingro jau septiņus gadus, bet es tur “ielecu iekšā,” un man vajadzēja ļoti censties, lai uz pārējo fona neizskatītos slikti. Tagad esmu sākusi vingrot arī viena pati — no rītiem mājās. Un tas tiešām palīdz! Mugura vairs nesāp. Klasē mums ir atpūtas minūte, kad es bērniem rādu, ka varu noliekties taisnām kājām līdz grīdai. Tas izraisa sajūsmu, jo citi to nespēj.
Redz, kā govis
palecas
Mana māte bija lopkope, tēvs — dzelzceļnieks un vēlāk kolhozā mehanizators. Bērnībā man vajadzēja ganīt govis. Pozitīvais bija tas, ka tajā laikā izlasīju daudz grāmatu. Reiz ganībās netālu no manis iespēra zibens, bet man nekādas spējas neradās,” smej jubilāre, jo dzirdējusi nostāstus, ka pēc zibens spēriena cilvēkam piemītot dziednieka vai gaišreģa spējas. “Vīzija, kas man ir no tā notikuma, ir smieklīga. Laikam nokritu no spēriena un redzēju, ka govis ir palekušās pusotru metru no zemes. Kad sāku strādāt par skolotāju, tantes teica: “Nu re, kā tā meitiņa izaugusi! Nesen vēl govīm pakaļ skrēja, bet tagad jau bērnus māca.”
Vecāki man iemācīja darba tikumu. Dzīvojām pārtikuši, bet tas nenāca viegli. Visu laiku vajadzēja strādāt. Mamma bija ļoti darbīgs cilvēks un to iemācīja arī man. Tagad nespēju saprast, kā tā — vecāki strādā dārzā, bet bērns dzīvo pa māju vai skraida pa stadionu. Mani tā neaudzināja. Ja strādā, tad strādā visi, ja atpūšas — arī visi.”
Vārds kā galvenajai varonei
Grantas kundzei jāgatavojas apaļajai 60 gadu jubilejai, bet nupat līdz ar līgošanu nosvinēta arī vārdadiena. Vārdu jubilārei devusi māte, iedvesmojoties no grāmatas, kurā galvenās varones vārds bija Līga. “Jaunībā pārdzīvoju, ka, svinot Līgo svētkus un Jāņus, mani aizmirst. Tagad vairs nevēlos, lai pievērš uzmanību. Tā kā jubilejas man ir vasarā, nekad nav arī ierastās sveikšanas skolā. Tagad uz to raugos savādāk. Ballītes man nekad tā īsti nav patikušas, bet ar tuvākajiem pasēdēt svētkos vajag.
Meita uz apaļo jubileju uzdāvināja ekskursiju. Dosimies sešu dienu ceļojumā un apmeklēsim vairākas valstis, tālākais punkts būs Milāna. Internetā apskatīju vietas, kur pabūsim. Ceļojumu gaidu ar nepacietību, dabasskati būs elpu aizraujoši!
Līgo svētkos brauc
ar kamanām
Man ļoti patīk ceļot, tad neviens mani nevar sasniegt, un visas problēmas paliek aiz muguras. Tā ir lieliska atpūta un atslēgšanās no ikdienas. Pabraukt pa Latviju nācies gan kopā ar audzināmo klasi, gan draudzenēm, ar kurām reizi vasarā sakāpjam automašīnā un dodamies ceļā. Latvijā ir ļoti daudz skaistu vietu, tomēr visspilgtāk atmiņā palicis pagājušā gada brauciens uz Polijas sālsraktuvēm. Tas bija ļoti neparasti: nolaisties liftā dziļi pazemē, kur ir viss — restorāni un pat slimnīca. Reiz Līgo svētkos aizbraucu pie radiem Norvēģijā. Braucām automašīnā cauri Zviedrijai un Norvēģijai, vērojām, kā mainās daba. Tās ir neaprakstāmas izjūtas — Līgo vakarā lasties ragaviņās no kalna un pikoties,” par piedzīvoto stāsta Grantas kundze.
***
Skolotājai mājās ir kalendārs, kurā atzīmēti svarīgākie vasaras plāni, lai nekas netiktu aizmirsts. Tur ir viss, sākot no mēģinājumiem un koncertiem, līdz pat skolas salidojumam. “Augustā būs Valles vidusskolas salidojums. Šogad, atvadoties no savas audzināmās klases, es bērniem stāstīju, ka biju viņu vecumā, kad skolu atvēra. “Dinozaurus” gan redzējusi neesmu, bet piedzīvots pa šiem gadiem ir daudz.
Vienīgā vēlēšanās dzimšanas dienā — lai ģimene būtu laimīga un lai visi būtu kopā. To, ko man vajag, es pati varu nopirkt, bet to, ko gribu, neviens nevar uzdāvināt,” atzīst jubilāre. ◆
