Par koknesieti Pēteri Megni kolēģi saka — pēc viņa var noteikt laiku, jo Megņa kungs ir ļoti precīzs un mīl kārtību visās lietās.
Par koknesieti Pēteri Megni kolēģi saka — pēc viņa var noteikt laiku, jo Megņa kungs ir ļoti precīzs un mīl kārtību visās lietās. Lai arī viņa ikdienas darbs saistīts ar nopietnām lietām — rēķiniem un naudu, dvēselē koknesietis ir romantiķis, kuram patīk skaistas lietas.
Pēteris Megnis šīs nedēļas nogalē svin apaļu jubileju. Ieraugot stalto vīru, domāju — esmu kaut ko sajaukusi ar Megņa kunga dzimšanas gadu, bet, kad viņš smaidot apstiprina, ka šī tiešām ir viņa 70. vasara, nodomāju: “Dievs, dod mums visiem tādos gados izskatīties tik labi!”.
Lepnais kurzemnieks
Koknesieša dzimtā puse ir Alsunga. “Esmu suits,” lepni saka jubilārs. “Un, ja grib zināt, ko nozīmē īsti suiti, jāpiedalās kādās kāzās šajā novadā. Tad var redzēt, cik nešpetnas mēdz būt suitu sievas, apdziedot citus.” Megņa kungs pats gan nav “cietis” suitu sievu dziesmu karos.
Kurzemnieki izslavēti ar savu lepnumu, čaklumu un godā turētajām latviešu tradīcijām, šajā pusē runā arī kurzemnieku dialektā. Tomēr pametot dzimto pusi un dodoties mācīties uz Mālpili Vidzemē, Pēterim nebija grūti iedzīvoties svešā pusē, ar laiku zuda arī kurzemnieka tradicionālais runasveids.
Veido koptu vidi
Puisis mācījās Mālpils hidromeliorācijas tehnikumā, kur apmācīja meliorācijas sistēmu un spēkstaciju celtniecības speciālistus. Pēteris kļuva par melioratoru un 1960. gadā pārcēlās uz dzīvi Koknesē. Te nodibināta ģimene, piedzimuši un izaudzināti bērni, pavadīts viss darba mūžs.
“Esmu šeit jau 46 gadus, esmu redzējis un piedzīvojis lielas pārmaiņas. Agrāk dzīvojām Pastamuižā Daugavas krastā. Tā bija skaista ēka gleznainā vietā, upes pretējā krastā bija redzami dolomīta atsegumi, varēja klausīties putnu dziesmās, vērot brīnišķīgus saullēktus. Pašreiz nav vairs ne šo skaisto krastu, ne arī tās mājas. Tas viss pēc spēkstacijas uzbūvēšanas un Daugavas uzpludināšanas ir zem ūdens,” stāsta Pēteris Megnis.
Megņa kungam ļoti patīk daba, un, strādājot meliorācijas sistēmā, viņš ik dienas pavadīja ārā. Esot darbu vadītāja amatā, reiz saņemti pārmetumi, ka melioratori izpostot visu dabas skaistumu. Uz to gan Megņa kungs atbildējis, ka meliorācija tieši palīdz veidot šo dabu — labus laukus un sakoptu vidi.
Audzēkņi gūst panākumus
Sākumā Megņa kungs meliorācijas pārvaldē strādāja savā profesijā, bet vēlāk — šīs iestādes plānu un ekonomikas nodaļā. Sešdesmito gadu sākumā viņam nācās iejusties arī skolotāja lomā. Tajā laikā Kokneses vidusskolā bija profesionālā apmācība, un jaunieši apguva zināšanas meliorācijā un mežsaimniecībā. Meliorācijas pamatus vidusskolēniem mācīja Megņa kungs, bet mežsaimniecības — Modris Dindonis. “Bija jaunieši, kuriem radās dziļāka interese par šīm profesijām, un viņi pēc vidusskolas beigšanas izvēlējās studēt Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā. Man ir vairāki audzēkņi, kuri joprojām strādā šajā nozarē tepat Aizkraukles rajonā,” lepns ir koknesietis.
Kļūst par grāmatvedi
Deviņdesmito gadu sākumā, kad meliorācijas pārvaldi likvidēja, Megņa kungs sāka strādāt Kokneses vidusskolā par grāmatvedi, bet nu jau vairākus gadus veic kasiera pienākumus. Šie gadi pavadīti, strādājot vienā darbavietā ar sievu Maiju. Viņa ir mājturības skolotāja. “Reizēm, raugoties uz skolēniem, atceros savu bērnību un jaunību. Mūsdienu jaunatnei ir pavisam cits skatījums uz lietām. Agrāk deviņus kilometrus garš ceļš uz skolu nesagādāja grūtības, bet tagad, ja nav skolas autobusa, četrus kilometrus līdz skolai bērni kājām neiet. Dodas atpakaļ uz mājām. Arī celšanās līdz ar sauli un ganu dienas šodien bērniem ir kas nedzirdēts,” atmiņās kavējas jubilārs.
Prieku sagādā skaistais
Kolēģi Kokneses vidusskolā Pēteri Megni raksturo kā ļoti kārtīgu un precīzu darbinieku. Uz viņu noteikti var paļauties, jo ar uzdotajiem pienākumiem viņš vienmēr lieliski tiek galā. Kokneses vidusskolas direktors Māris Reinbergs joko: “Pēc Pētera var regulēt laiku, jo viņš ir ļoti punktuāls.” Megņa kungs kautrīgi piekrīt: “Man tiešām ļoti patīk kārtība, tīrība un precizitāte visās lietās. Man arī patīk, ja apkārt ir skaistas lietas.” Par to mājās liecina prāvā keramikas izstrādājumu kolekcija, gleznas, kuras rotā gandrīz visas sienas, plašā bibliotēka.
Grāmatu lasīšana ir viens no Pētera Megņa vaļaspriekiem, īpaši tuva viņam ir daiļliteratūra. Megņa kungs labākās savas bibliotēkas grāmatas mēdz pārlasīt vairākkārt, un katru reizi lasītājs grāmatā rakstīto ierauga pavisam citā gaismā. Nupat kārtējo reizi pārlasīta Andreja Upīša “Zaļā zeme”.
