Safari kādā eksotiskā valstī, piemēram, Āfrikā, Austrālijā vai Amerikā — tas ir katra mednieka sapnis.
Safari kādā eksotiskā valstī, piemēram, Āfrikā, Austrālijā vai Amerikā — tas ir katra mednieka sapnis. Kaislīga mednieka un vienlaikus cilvēka, kurš var atļauties šo prieku, jo medības nav lēta izklaide pat Latvijā, kur nu vēl ārzemēs. Arī Aizkraukles rajonā ir vīri, kas piepildījuši savu sapni par īstu safari, šoreiz par to stāsta mednieki, kuri nupat atgriezušies no Dienvidāfrikas. “Vienreiz mūžā tas ir jāredz, bet diez vai šādā piedzīvojumā dosimies vēlreiz,” atklāj viņi.
“Tikai tas, kurš viens pats reiz pavadījis bezmiega nakti Āfrikā mazā divvietīgā teltī, pazīst sajūtu, kas piezogas, kad ārā aiz plānas telts sienas kāds klusām skrāpējas un kašņājas, kad tieši blakus guļvietai skan tādi trokšņi, it kā liela daļa Āfrikas nakts faunas būtu apstājusi telti, lai noturētu nakts koncertu. Un te piepeši — rēciens, kas iet līdz kauliem! Nu viņš ir klāt, tu domā, tuksneša karalis, simba, badā rūcošu vēderu, sajutis tuvumā drošu upuri, zogas pie tavas telts…”
(No Edgara Grāfa grāmatas “Veldzējoša pelde ar krokodiliem”)
Kaut ko tik bīstamu droši vien nākas piedzīvot tikai retajam, jo šobrīd medības eksotiskās valstīs ir bizness, kurā viss līdz sīkumiem noorganizēts un par visu padomāts, arī par safari dalībnieku drošību. Starp citu, “safari” ir svahilu valodas vārds un nozīmē — “ceļojums”. Mums gan tas asociējas ar ceļojumu citādā izpratnē — medībām kādā eksotiskā valstī.
Safari pat putnu paradīzē
Visur pasaulē darbojas Safari klubi. 1971. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs nodibinātajā Starptautiskajā safari klubā nu jau ir vairāk nekā 42 tūkstoši aktīvu biedru no vairāk nekā 37 valstīm. Kluba biedrus vieno kopīga aizraušanās — medības, un viņus interesē arī nacionālo medību tradīciju saglabāšana. Arī Latvijā darbojas Safari kluba filiāle, taču tā nav vienīgā institūcija, kura organizē medības citās zemēs.
Latvijas mednieki var doties gandrīz uz jebkuru pasaules valsti. Firmas piedāvā noorganizēt braucienu, kurā ietvertas gan medības, gan makšķerēšana, gan nacionālo parku un pasaulē slavenu vietu apmeklējumi. Visvairāk mednieku izvēlas braukt uz Krieviju, Āfrikas dienvidu valstīm — Namībiju, Zambiju un Zimbabvi, uz Kanādu. Latviešiem visaizraujošāk šķiet medīt bifeļus, krokodilus, lāčus. Medīt var jebkurā valstī, kur vien komercmedības tiek rīkotas — Austrālijā populāras ir ūdensbifeļu medības, Āfrikā medī galvenokārt antilopes un bifeļus, bet var iegādāties atļauju arī leoparda vai krokodila nomedīšanai, Kanādā lielākoties medī aļņus un lāčus, Jaunzēlande slavena ar pasaulē labākajiem briežiem, Dienvidamerika ir putnu paradīze.
Lielākā balva
Šovasar no medībām Dienvidāfrikā atgriezās secieši Vitauts un Lauris Vāveri.
Vitauta mednieka stāžs ir 24 gadi, un šajā laikā medījumu bijis neskaitāmi daudz. Vāveru ģimenes mājā viena istaba līdzinās izstādei — tajā novietotas medību trofejas, kuras iegūtas medībās ne vien Latvijā. Kolekcijā ir arī lāčāda, un šis dzīvnieks pirms dažiem gadiem nomedīts Krievijā. Esmu dzirdējusi medniekus sakām, ka tā ir lielākā balva un profesionalitātes apliecinājums ikvienam medniekam. Vitauta medību piedzīvojumu kolekcijā visspilgtākais un eksotiskākais notikums tagad ir medības savannā Dienvidāfrikā. Turp jūnija sākumā Vitauts devās kopā ar dēlu Lauri, kuram ir 17 gadu. Laurim gan vēl nav mednieka apliecības, un brauciens uz Dienvidāfriku viņam bija kā ceļojums — pirmais tālākais un neparastākais jaunieša dzīvē.
Vitauts atzīst, ka uz Āfriku nolēmis doties gluži vai kompānijas pēc — mednieku grupiņa no Aizkraukles rajona uzzinājusi par šo iespēju, kuru piedāvāja Safari klubs no Dānijas. Interesi par to izrādījuši vairāki aizkrauklieši, taču beigās uz Dienvidāfriku devušies trijatā, arī Aizkraukles virsmežniecības virsmežzinis Ilmārs Gūtmanis. Delegācijā no Latvijas bija desmit vīru, Lauris šajā pulciņā bija visjaunākais.
Dienvidāfrikas “ziema”
Medniekiem bija jāsamaksā vajadzīgā naudas summa, tajā bija ietverti gan ceļa un dzīvošanas izdevumi, gan noteikts medījamo zvēru limits — katrs drīkstēja nomedīt četrus dzīvniekus. Ja medniekam ar to nepietiek, par papildus trofejām jāpiemaksā. Šaut atļauts nelielus dzīvniekus — antilopes, pie kurām pieder arī impalas, un citus. Pašiem safari dalībniekiem bija jāmaksā arī par vīzu, tās kārtoja Zviedrijā.
Pirmais pārbaudījums vīriem bija ilgais ceļš, kurā bija jāpavada gandrīz diennakti. Pārsēšanās Kopenhāgenā un Francijā, no turienes lidojums līdz Johanesburgai Dienvidāfrikas republikā ilga desmit stundu. Ceļā uz naktsmītni ceļotāji brauca garām arī valsts galvaspilsētai Pretorijai un apmetās apmēram 300 kilometru attālumā no tās, speciāli medniekiem iekārtotās viesu mājās atstatu no apdzīvotām vietām. “Apaļas mājiņas ar niedru jumtiem, apkure tajās nav vajadzīga, jo visu gadu ir silts,” stāsta Lauris. “Jūnijā Dienvidāfrikā ir gada aukstākais gadalaiks, ja par tādu var nosaukt +25 grādu karstumu. Toties Dienvidāfrikas “ziemai” ir kāds labums — odu un moskītu nav, arī indīgajām čūskām ir miega periods.”
No mazattīstītas valsts ne vēsts
Pirms došanās medībās to dalībniekiem izklāstīti noteikumi, un desmit mednieku grupai norīkots pavadonis un pēddziņi — melnādaini vīri, kuri atraduši un atnesuši medniekam viņa nošauto dzīvnieku. Medniekiem iedoti džipi, ar kuriem devušies savannā medīt. “Starp citu, Dienvidāfrikā, tāpat kā Anglijā, brauc pa ceļa kreiso pusi,” stāsta Vitauts. “Bijām iedomājušies, ka aizbrauksim uz mazattīstītu valsti, taču tā nebūt nebija. Dienvidāfrika ir diezgan attīstīta valsts, tur veikalos nopērkams daudz Eiropas preču.” Šīs valsts izaugsmē savu lomu droši vien devis arī tas, ka tā ilgu laiku bija Anglijas kolonija.
Medniekiem bijis maz saskares ar vietējiem iedzīvotājiem, taču latvieši paspējuši ievērot, ka visus fiziski smagos darbus te dara melnādainie. Kad džipam bija jāsalabo riepa, mednieki palīdzību meklējuši kādā autoservisā un bija pārsteigti par to, cik aši darbs padarīts. “Pat lāga no mašīnas nebija jāizkāpj, kad riepa jau bija nomainīta, mašīnas logs nomazgāts,” atceras viņi.
“Dienvidāfrika tomēr ir valsts, kurā daudz kas pārsteidz,” saka Vitauts. “Tur viss ir citāds. Tas, ko agrāk redzējām televizorā, tagad bija īstenība. Austrālijas pudeļkoki, apelsīnu koki. Apelsīni bija vienīgie augļi, kuri jūnijā nogatavojas, un tos ceļmalās vietējie pārdeva par zemu cenu.”
Trofejas atceļos nākamgad
Savannā gaišā dienas laikā ganās dzīvnieku bari, pastaigājas žirafes, degunradži, taču tos mednieki nedrīkstēja šaut. Pavadonis medniekiem norādīja, ka nevar šaut arī jaunus dzīvniekus. “Dienvidāfrikā bez medījuma palikt nevar,” saka Vitauts. Visi mednieki no Latvijas pēc piecām medībās pavadītām dienām varēja lepoties ar vairākām iegūtajām trofejām. Tās gan viņi saņems tikai apmēram pēc gada, un tiem, kuri trofejas vēlas iegūt, pašiem jāsedz arī to transportēšanas izdevumi. Vitauts nomedīja četrus dzīvniekus — impalu, kudu, blesbuku un kārpu cūku, un nākamgad viņa medību trofeju kolekciju papildinās gan eksotisko dzīvnieku ragi, gan izbāzta kārpu cūkas galva. Mednieki viesojās arī privātā uzņēmumā — taksidermijā, kur apstrādā medību trofejas un izgatavo izbāzeņus. Tur izgatavos arī trofejas no latviešu nomedītajiem dzīvniekiem.
Lauris un Vitauts gan atzīst, ka lielākais prieks ir ne jau par iegūtajām trofejām, bet gan par to, ka bija iespēja būt tik eksotiskā valstī. “Diez vai vēl kādreiz turp aizbrauksim,” saka Vitauts. Vāveru ģimenē vienīgā, kura neiet medībās, ir Vitauta sieva Vija, no tēva šis vaļasprieks “pielipis” ne vien dēlam Laurim, kurš pagaidām gan medībās piedalās kā dzinējs, mednieka apliecību ieguvusi arī meita Vivita, un tēva kolekciju nu jau papildina arī Vivitas pirmā medību trofeja.
Par prieku jāmaksā
Ilmārs Gūtmanis atzīst, ka katrs mednieks sapņo par safari Āfrikā vai Amerikā un viņam to izdevās īstenot. “Tas ir dārgs prieks, bet vienreiz to vajag piepildīt,” saka viņš. “Dienvidāfrikā pārliecinājāmies, ka var medīt no rīta līdz vakaram, ja vien ir nauda.” Viņam medības un ceļojums uz Dienvidāfriku izmaksāja ap 2000 latu, un šajā summā iekļautas arī trofejas.
Jā, par visu ir jāmaksā, jo tas ir kāda bizness. Vai vietējo? “Diez vai,” saka Gūtmaņa kungs. Dienvidāfrikā dzīvniekus speciāli medībām audzē lielās nožogotās teritorijās, to platība ir ap 6 tūkstošiem hektāru. Latvieši apskatījuši arī kādas jaunas sugas dzīvniekus, kuri speciāli medībām ievesti no citām zemēm, un drīz tos varēs laist “ganībās”.
No slimībām nav jābaidās
Ilmārs Gūtmanis atklāj, ka īpašas sajūtas cilvēkam, kurš daudz ceļojis, Āfrikā nebija, jo daba atgādina redzēto Ungārijā vai Horvātijā — apelsīnu dārzi, dzeloņaini koki, asa zāle. Vienīgi braucot cauri vietējo iedzīvotāju ciemiem, paveras interesants skats. Cilvēki dzīvo nelielos vagoniņa tipa mitekļos, tie ir cieši viens pie otra un veido lielus apdzīvotus apgabalus.
Malārijas draudi — tā ir viena no nelaimēm, par kuru Latvijā daudz dzirdēts. Vai latviešus tas nebiedēja? “Pirms došanās ceļojumā mums bija norādīta medicīnas iestāde, kurā varam potēties pret šo bīstamo slimību, taču tur noskaidrojām, ka, braucot uz Dienvidāfriku, par to īpaši nav jābaidās. Mums ieteica paļauties uz savu imūnsistēmu un lieki organismu nepiesārņot. Turklāt šajā kontinentā patlaban ir ziema. Mūs brīdināja, ka bīstamākais, ar ko varam inficēties, var būt vienīgi dizentērija,” stāsta Ilmārs Gūtmanis. “Prakse” Āfrikā
Jau atgriezies no Dienvidāfrikas, viņš saņēma trīs medaļas — zelta, sudraba, un bronzas. Tās medniekiem dāvinātas par iegūtajām trofejām, kuru vērtību nosaka pēc noteiktiem kritērijiem — nomedītā dzīvnieka ragu garuma, resnuma. Zelta medaļu Ilmārs ieguva par blesbuka ragiem, bet pašas trofejas viņš saņems tikai nākamgad. “Turklāt Āfrikā esmu ieguvis zināšanas par daudziem eksotiskiem dzīvniekiem, piemēram, agrāk īsti pat nezināju, kāda izskatās kaut vai impala,” atzīst virsmežzinis. Viņa mednieka stāžs ir 27 gadi, un šis brauciens uz Āfriku noteikti ir neparastākais piedzīvojums. Pirms daudziem gadiem viņš piedalījies arī fazānu medībās Dienvidslāvijā.
