Valsts svētkos Salas novada Sēlpils pagasta “Purenos” bija izkārts “melnais” jeb darba karogs. Katrs strādāja līdz tumsai un vēl ilgāk. Līdz rītam viss jāpadara. Lai neatņemtu govis, tehniku, visu, kas 26 darbības gados bija izauklēts un iegādāts. Madara un Mārtiņš Pureni, viņu bērni un mazbērni to paveica — izmēza fermu, izveda lopus. Tagad tehnika sarindota ceļa malā, govis — izklīdušas apkārtnes pļavās, apsnigušas stāv rāmi, samierinājušās ar likteni. Bet Madara smaida. Cīņa nav beigusies, jo gaidāma vēl viena tiesa.
Mārtiņš paliek laukā, rosās ap to, kas “Purenu” sētsvidū šajās dienās savests. Gādā, lai govis būtu paēdušas un vakarā izslauktas. Istabā uz krēsla, dīvānā ieritinājušies kaķi. Tie fermā bijuši ap divdesmit. Kurš atnācis uz māju, kurš palicis tur.
Vienošanās izpildīta
Madara stāsta, ka te saimnieko kopš 1989. gada. Kopā ar stāstu par pirmsākumiem man priekšā uz galda gulst mape ar dokumentiem. Katrs plastikāta kabatiņā. Līgumi, lēmumi, spriedumi. Uz apdzeltējuša papīra ar rakstāmmašīnu rakstīts “Nomas līgums un līgums par nomu ar izpirkumu” ir pirmais šajā epopejā. Dokuments apliecina Mārtiņa Purena apņemšanos ar toreiz vēl Jēkabpils rajona Sēlpils pagasta tautas deputātu padomi no 1994. gada janvāra nomāt fermu “Pureni”. Tepat redzama arī summa — 3,2 tūkstoši latu, kas jānomaksā 5 gados. Līgumu parakstījusi pagasta padomes galvenā grāmatvede Kalvāne un pagasta valdes priekšsēdētāja Petrovska. Vēlāk fermai piešķirts nosaukums “Jaunpureni”.
Kā runāts, pēc visas summas nomaksas 1999. gadā īpašumam būtu jāpāriet Mārtiņa zemnieku saimniecības īpašumā. Bet no pārdevēja — pagasta padomes — neatskanēja ne vārds, piemēram, par nostiprinājuma lūgumu īpašumu ierakstīt Zemesgrāmatā. Apsteidzot notikumus, jāatzīmē, ka vēlāk, arhīvos meklējot, gan atrasts sēdes protokols, kurā minēts, ka rajona deputāti nobalsojuši par īpašuma pāriešanu Mārtiņa Purena īpašumā un viņam jāvēršas Zemesgrāmatā.
Šo piecu gadu laikā par nomaksāto naudu pagasta kasē pretī izsniegtas kvītis. Tās vēlāk nomainīja ar stingrās uzskaites kvītīm, kas nozīmē, ka ikviena bija numurēta un reģistrēta VID. Madara atzīst, ka piecu gadu laikā vienu no šīm kvītīm abas puses bija pazaudējušas. Bet, tā kā summa bija nomaksāta, pagasts rīkojies likuma kārtībā un 2001. gadā Jānis Bite, tolaik Jēkabpils rajona Sēlpils pagasta padomes priekšsēdētājs, parakstīja un izsniedza Pureniem izziņu par to, ka visa iepriekš norunātā summa ir nomaksāta un līdz ar to ferma, iekārtas tajā pāriet Mārtiņa īpašumā.
Atklājas, ka saistības nav nokārtotas
No šīs vietas stāstā sākas sarežģījumi. Madara Purena teic, ka vairākkārt rakstījusi iesniegumu pagasta vadībai, lūdzot nokārtot savas saistības, lai īpašumtiesības varētu sakārtot līdz galam.
Kā liecina ieraksts 2010. gadā notikušās Augstākās tiesas Civillietu tiesas sprieduma norakstā, 2004. gadā Sēlpils tautas deputātu padomes saistības pārņēma Sēlpils pagasta padome. Tepat rakstīts, ka īpašums “Jaunpureni” — 16 tajā esošās būves, tajā skaitā ferma — ir uz zemesgabaliem, kas pieder Mārtiņam Purenam, Jānim Bitem un Anitai Bārzdiņai. 2005. gadā pašvaldība zemnieku saimniecībai “Pureni” atbildējusi, ka pašvaldības rīcībā nav dokumentu, kas apliecina izpirkuma maksas pilnīgu nomaksu, bet uzrādīto dokumentu autentiskumu apšauba. Jautājums par situāciju pēc diviem gadiem adresēts Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai. Tā atbildējusi, ka pēc pilnas nomas līgumā norādītās summas nomaksas zemnieku saimniecībai “Pureni” uz to ir īpašuma tiesības. Vēl pēc gada Sēlpils pagasta pašvaldība paziņojusi, ka neatzīst līguma finansiālo saistību izpildi, tāpēc nevar pieņemt lēmumu “Purenu” prasībai par īpašuma tiesību nostiprināšanu Zemesgrāmatā.
Madara teic, ka 2007. gadā Pureni saņēma paziņojumu, ka visa līgumā norunātā summa nemaz nav samaksāta, pietrūkst 230 latu. Drīz vien “nozuda” arī 1994. gadā parakstītais līgums, un 2008. gadā tiesas sēdē par īpašumtiesību nostiprināšanu par labu zemnieku saimniecībai Jānis Bite liecināja, ka šis līgums starp pagasta dokumentiem neesot atrodams. Pirmās instances tiesas spriedumu, kas nebija par labu Pureniem, viņi pārsūdzēja, bet arī Augstākās tiesas sēde 2010. gadā lietā par nostiprinājumu Zemesgrāmatā par labu Pureniem beidzās bez panākumiem. Neņēma vērā arī saimnieku piedāvājumu samaksāt vēlreiz it kā trūkstošo summu, jo šis fakts — nenokārtotās līgumsaistības — bija viens no iemesliem šādam tiesas spriedumam. Madara teic, ka pēc pāris gadiem tieslietās zinošie paziņas, pētot dokumentus, sacīja, ka iespēja uzvarēt tiesā tomēr bijusi — iesniedzot Augstākajai tiesai kasācijas prasību.
Tikai vēlāk, studējot tieslietas, Madara uzzināja, ka šādi līgumi jāglabā mūžīgi un, ja nav atrodami pašvaldībā, noteikti ir zonālajā arhīvā. Viņa tur pavadījusi vairākas dienas un atradusi liktenīgā līguma kopiju, kurai bija pievienotas arī maksājumu kvītis, tajā skaitā “pazudusī” — par 230 latiem. Turpat atrasti citi interesanti dokumenti, piemēram, pagasta kases ieņēmumu un izdevumu grāmata, kurā atzīmētas saņemtās summas, bet tās maksātāji gan nav norādīti.
Ierosināta lieta par prettiesiskām darbībām
Pēc tiesas sprieduma, no 2010. gada, attiecības starp saimniecību un pagasta pārvaldi kļuva vēl saspīlētākas. Vieni uzstāja, ka ferma ir jāatbrīvo, jo tāds ir tiesas lēmums, turpretī Pureni pretī lika tajā ieguldītos ES līdzekļus, laiku, kas te pavadīts, kā arī, viņuprāt, izpildītās saistības. Nelīdzējuši priekšlikumi atkārtoti nomāt īpašumu vai izpirkt to vēlreiz. Pagasta pārvalde atbildējusi, ka jaunie zemes īpašnieki nepiekritīs šādiem darījumiem.
Jaunie zemes īpašnieki ir Sēlpils pagasta pārvaldes vadītāja Anita Bārzdiņa un bijušais pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Bite. Novadu reformas laikā viņiem tika piedāvātas pirmpirkuma tiesības, kuras arī realizēja. Toties Pureni iepriekš, 2004. gadā, bija iesnieguši Jēkabpils policijā iesniegumu par kādu darījumu starp Mārtiņu Purenu un Anitu Bārzdiņu. Toreiz krimināllietu neierosināja, bet Madara teic, ka šis gadījums, visticamāk, arī bija iemesls, kā dēļ tālākās sarunas ar pagasta pārvaldi nebija iespējamas.
Saistībā ar, viņuprāt, prettiesiskām darbībām, iegūstot īpašumu “Jaunpureni”, ierosināta administratīvā pārkāpuma lieta pret Anitu Bārzdiņu. Pamatojot ar iesākto, Pureni cerēja ar vēl vienas tiesas palīdzību atlikt iepriekšējās tiesas pieņemto lēmumu par izlikšanu no fermas. Tāpat saistībā ar jaunatklātajiem apstākļiem tiesā iesniegta prasība par pirmo procesu arī saistībā ar īpašumtiesībām.
Visiem bija vienādas tiesības
Anitas Bārzdiņas pilnvarotais Roberts Bārzdiņš “Staburagam” stāsta, ka Madara Purena bieži izplatot nepatiesu, neobjektīvu informāciju. Kopš Bārzdiņi no novada iegādājušies nekustamo īpašumu — fermu “Jaunpureni” — tiesāšanās notiek jau trīs gadus, un visos tiesas procesos zemnieku saimniecība zaudējusi. Nespējot līdz galam pierādīt savas tiesības uz fermu, Pureni spītīgi uzskata, ka tā viņiem pienākas, neņemot vērā pretējo informāciju un tiesu spriedumus. Ar to vien, ka cilvēks saimnieko uz šīs zemes, lieto būves, nepietiek, lai kļūtu par īpašnieku. Visus apvainojumus un centienus panākt savu Roberts Bārzdiņš atspēko ar tiesas atzītiem argumentiem un lēmumiem. Pretējai pusei bija vienlīdzīgas tiesības iesniegt un aizstāvēt savus argumentus, bet tas netika darīts. Kad Sēlpils pagastu pievienoja Salas pagastam, Bārzdiņi ēkas un būves, kas lielākoties bija uz jau iepriekš viņu iegādātās zemes, nopirka publiskā izsolē no pašvaldības. Iespēja iegādāties bija visiem, tajā skaitā Pureniem. Diemžēl viņi uzskatīja, ka, piemēram, ferma viņiem pienākas tāpat, un izsoli ignorēja. Izrādot labu gribu, pēc fermas iegādes Bārzdiņi brauca vienoties ar Pureniem par turpmāko rīcību, piedāvāja noslēgt nomas līgumu par fermas tālāku izmantošanu, nomainīt atslēgas. Pureni tam nepiekrita, bet Bārzdiņi savas tiesības turpināja aizstāvēt tiesās. Tāpat Roberts Bārzdiņš teic, ka fermas apsaimniekotāji visus šos gadus nav maksājuši nekustamā īpašuma nodokli, nedz veikuši citus maksājumus, izņemot elektrības rēķinus, un patiesībā brīvi saimniekojuši svešās telpās. Par atsaukšanos uz 1994. gadā slēgto līgumu kā vienīgo pierādījumu īpašumtiesībām viņš saka, ka tas nedod likumīgas tiesības, bet acīmredzot cilvēki turpina akli ticēt pašu pieņemtajai taisnībai.
Saimniecībā darbs paralizēts
Lai pati izburtos cauri likumu līkločiem, Madara 2013. gadā sāka studēt tiesību zinātnes un tagad, zināšanas apguvusi, var apgalvot — 1. līmeņa juridiskā izglītība Latvijā jāiegūst katram, ja viņš vēlas noturēties virs ūdens un neiekrist šādās mahinācijās. Ja viņai būtu šīs zināšanas pirmās tiesas laikā 2008. gadā, iznākums būtu pretējs. Toreiz ticēja tiesas taisnīgumam un godaprātam. Tagad viņa retoriski jautā — cik daudz ir tādu, kuri jau pēc pirmās tiesas noliec galvu un neturpina cīnīties par savu taisnību?
Bet līdz ar tiesas spriedumu pašlaik “Purenos” saimnieciskā darbība ir paralizēta. Izslaukt 12 govis rokām gandrīz neiespējami, un kā pagaidu risinājums rasts vecā kūts ēka mājas pagalmā. Tā gan ir maza, bet iespējams pielāgot slaukšanai. Jādomā arī par vietu deviņām jaunajām gotiņām, trim buļļiem un 12 teļiem. Visticamāk, vairs var nerēķināties ar vienīgajiem ienākumiem no saimnieciskās darbības — ap 500 eiro mēnesī.
Par laimi, saimniekiem kopā ar nomas platībām ir 86 hektāri zemes, un tos nekādas tiesas nespēs atņemt. Govis ir pārraudzībā, ganāmpulks ilgi un rūpīgi veidots un kopts, tāpēc vieglākais ceļš — visu pārdot uzpircējiem — netiek apspriests. Saimniece teic, ka lopu pārdošana tiesā uzvarējušajiem būtu vēl lielāks triumfs. Viņa arī uzskata, ka otras puses plāni tomēr nerealizējušies pilnībā, un to varējis spriest pēc Roberta Bārzdiņa reakcijas. “Viņa triumfs, kūtī ieejot, ātri vien noplaka — nākamajā dienā pēc izvākšanās, ieraugot tukšo fermu un tās apkārtni. Pieļauju, ka visu šo darījumu mērķis bijis paturēt ne tikai ēku, bet arī lopus,” domā Madara. Pēc daudzajām tiesām un gadiem, bojājot nervus, “Purenu” saimnieku secinājums un padoms citiem ir: esi izmaksājis, nokārto saistības — negaidi, ej un dari, līdz tas ir tavs!
