Labsirdīgs smaids un bedrītes vaigos. “Tās bedrītes no abiem vecākiem, bija gan mātei, gan tēvam,” joko Pēteris Ukrins. Pirms vairākiem gadiem viņš, īsts jūrmalnieks, kopā ar ģimeni iegādājās “Lapsukalnus”, mājas Sunākstes pagasta Zilkalnē. Ballēs Pēteri pamanījuši tie, kuriem tuvs Aizkraukles novada kultūras nama folkloras kopas “Karikste” repertuārs. Viņš ir tas vīrs, kurš liek skanēt lielajām bungām, kas reiz “ganījušās” zaļā pļavā un atsaukušās Puškina vārdam.
No Jūrmalas uz
Sunāksti
— Zilkalnē dzīvojat nesen. Kā tur nokļuvāt?
— Pēc traģiska notikuma ģimenē nolēmām, ka pietiek nebeidzami skriet Rīgas vāveres ritenī, gribam dzīvot. Tas bija smags laiks, kad pamatīgi mainījās dzīves vērtības. Lauku māju gan gribējām jau sen.
— Vienmēr esat dzīvojis pilsētā?
— Esmu dzimis jūrmalnieks, tur audzis, skolojies. Kad atgriezos no militārā dienesta, gadus četrus nodzīvoju laukos Cēsu pusē, un kopš tā laika lauki bija mans sapnis. Tikai sākotnēji sapņoju par svētdienas lauku māju, kurā atpūsties nedēļas nogalēs, pavadīt atvaļinājumu. Tomēr, kad sākām meklēt savu māju, sapratām, ka gribam mierīgu dzīvi. Pavisam.
— Katras pārmaiņas rada gan ieguvumus, gan zaudējumus. Bija taču jāatsakās arī no ierastām lietām, darba.
— Tas notika dabiski. Uzņēmumu pārņēma dēls. Sievai pilsētā būtu bijusi perspektīva karjera, tomēr viņa tagad ir priecīga būt Sunākstē. Darbojas arī sabiedriskajā dzīvē, vadīja angļu valodas kursus tepat pagastā, dzied Sunākstes pagasta sieviešu vokālajā ansamblī. Sievai ir ļoti laba balss.
Dieviņš gāja līdzi
— Cilvēki dažkārt ļoti ilgi meklē, līdz atrod piemērotu māju. Kā veicās jums?
— Aptuveni trīs gadus gandrīz katru nedēļas nogali devāmies mājas meklējumos. “Izmalām” visu Latgali. Visu laiku koncentrējāmies uz Latgali, par tādu Sunāksti, Sēliju uzzināju, tikai netīšām lasot sludinājumus. Piedāvājums Sunākstē bija mums piemērots. Līdz tam apskatītās mājas, kas mums patika, bija ļoti dārgas, bet tās, ko būtu varējuši atļauties, nebija skaistā vietā. Cilvēkiem izpratne par ainaviski pievilcīgu vietu ļoti atšķiras. Sludinājumā ieraksta — māja ir ainaviskā vietā pie ezera. Bet, kad tādu vietu aizbrauc aplūkot dabā, redzi māju klajumā, trīs priedes, uzartus laukus, bet vēl pēc kilometriem desmit — ezers. Sunākstē vieta bija skaista, cena pieņemama. Bet apkārtne bija ļoti aizaugusi, brikšņi, īsts čūskulājs. Māja būvēta trīsdesmitajos gados, ar labu auru. Ar pirkšanu viss izvērtās ļoti veiksmīgi, lai gan mēs to māju varējām arī nedabūt, jo bija vēl kāds pircējs, tomēr viss nokārtojās, Dieviņš laikam gāja līdzi. Tā mēs nokļuvām “Lapsukalnos”. Pašiem savi divi kalni. Māja ir nogāzē, un lielie vēji tai pūš pāri. Esam aizvējā. Plēšamies, darām, remontējam māju, iekopjam apkārtni. Daudz izdarīts, bet galu vēl neredz.
Bez sava biznesa
būtu grūti
— Vai plānojat saimniekot?
— Mums ir 13 hektāru zemes, kaut kas jau būs jādara. Prioritāte ir sakārtot māju, sakopt apkārtni, uzbūvēt pirti. Ir iecere rakt dīķus, vienu jau izrakām, ielaidām zivis. Varbūt ar laiku to varētu pārvērst biznesā. Jau vairāk kā 20 gadu ir pašam savs uzņēmums Rīgā. Tagad to vadīt esmu uzticējis dēlam, un uzņēmums arī ir ienākumu avots. Ja nebūtu sava biznesa, tad gan būtu grūti, laukos atrast normāli apmaksātu darbu ir sarežģīti.
— Kāda ir jūsu uzņēmuma darbības joma?
— Šķiet, esam vienīgais uzņēmums Latvijā, kurā restaurē, izgatavo un pārdod radiatorus galvenokārt smagajai, ceļu būves tehnikai, arī vieglajām automašīnām, bet specializējamies tieši uz lielo tehniku. Deviņdesmito gadu sākumā, tiklīdz Latvijā nonāca pirmās ārzemju automašīnas, kopā ar draugu sākām izgatavot bamperus. Tolaik nopirkt neko nevarēja, bet, ja varēja, viss maksāja bargu naudu. Mēs izdomājām savu bamperu izgatavošanas un automašīnu aprīkošanas tehnoloģiju, un Baltijas valstīs joprojām strādā pēc tās. Vēlāk pamēģinājām darboties ar radiatoriem. Pēc kāda laika ar draugu pašķīrāmies, un es sāku darboties viens. Pamazām uzņēmums attīstījās, paplašinājās, un tagad tajā esam astoņi darbinieki. Ilgus gadus esmu braucis līdzi kā mehāniķis pirmajai un otrajai ūdensformulai. Man ir liela pieredze plastmasas detaļu remontēšanā, un joprojām, ja nepieciešams, es to daru.
Latvijas izjūta — saullēkts
— Noteikti esat apceļojis daudzas valstis?
— Neesmu bijis Austrālijā un Amerikā. Daudz redzēt gan neiznāca. Retu reizi ilgāk izdevies padzīvot un kaut ko aplūkot. Esmu arī pats braucis ar ūdensformulu, jaunībā braucu ar laivām. Vēlāk piedāvāja mehāniķa darbu. Viss iesāktais mums beidzās, kad sacensībās Arābu Emirātos 2001. gadā gāja bojā pilots, bija ļoti talantīgs, perspektīvs. Tad pamazām tas viss apsīka, tagad ūdensformula Latvijā vairs nav tik iecienīts sportaveids kā deviņdesmito gadu nogalē. Atceros, kad Rīgā rīkoja pirmās sacensības, sapulcējās ap 100 tūkstošu skatītāju. Ir valstis, kurās ūdensformula joprojām ir ļoti populāra, piemēram, Polijā.
— Vai šajā sportaveidā bieži notiek tik smagi nelaimes gadījumi?
— Gandrīz vai katru gadu kāds iet bojā. Avārijas arī ir bieži. Laikam jau adrenalīns un vēlme sevi apliecināt noslāpē bailes, turklāt neviens jau nekad nedomā, ka tieši ar viņu var notikt visļaunākais.
— Vai kāda no apceļotajām valstīm ir īpaši palikusi prātā?
— Interesantas izjūtas radās Arābu Emirātos. Palika tādas mākslīgas valsts iespaids. Viss izkaltis, pie katras palmas ūdens, koki kā butaforijas. Kā gaisa burbulis, kas vienā brīdī var pazust. Katrā valstī izjūtas ir atšķirīgas. Pēdējos gadus no katras valsts, kurā nācās būt, mājās pārvedu šķīvjus ar vietējo simboliku. Žēl, ka šo tradīciju neiesāku agrāk, būtu lielāka šķīvju kaudzīte.
— Kāda ir jūsu Latvijas izjūta?
— Rīts, saullēkts, migla kūp pāri laukiem, asara nobirst no tāda skaistuma. Bija tāds rīts, reiz atgriežoties Latvijā no kāda brauciena.
Žēl “stiprā” lata
— Kā vērtējat lata nomaiņu ar eiro?
— Lata žēl, man tas tomēr bija latviskuma simbols, būtu piecietis konvertāciju, lai tikai saglabājam savu valūtu. Kā uzņēmējam ērtāk ir ar eiro. Dažreiz ceļojot sarunās ar vietējiem nonācām arī līdz runām par naudu, un tad latus rādīju ar lielu lepnumu. Brīnījās, kad stāstīju, ka lats gandrīz divreiz “stiprāks” par dolāru. Visiem acis lielas. Bet eiro… paņem rokā un nejūti, ka tā ir nauda. Tāds papīrs vien. Nezinu, kas tās sajūtas regulē — papīra kvalitāte vai vainīgs patriotisms. Ļoti gribētos Latvijā saglabāt latviskumu, bet patlaban neredzu, ka tas būtu iespējams. Valdība neveicina latviešu jaunatnes palikšanu te. Globalizācija šķiet nenovēršama, un mākslīgi to neapturēt.
— Latviskumu kopjam un saglabājam arī citādi, ar folkloras palīdzību. Jūs spēlējat Aizkraukles novada kultūras nama folkloras kopā “Karikste”. Kā tajā nonācāt?
— Izdomāju ielikt sludinājumu, ka piedāvāju bundzinieka pakalpojumus. Un pēc pāris dienām piezvanīja Jānis (Ostrovskis, folkloras kopas “Karikste” dalībnieks — aut.). “Karikste” bija tikko izveidota, darbojās kādu mēnesi. Atbraucu, paskatījos, piesēdos un pamēģināju. Tā tas aizgāja.
Muzicēt atsāk
slavēšanas grupā
— Kad vispār sākāt muzicēt?
— Pēc “tautības” esmu bundzinieks, beidzis mūzikas skolu Jūrmalā, kādu laiku pamācījos arī mūzikas vidusskolā. Septiņdesmito gadu sākumā piedalījos Dziesmu svētkos kā bundzinieks orķestrī, man bija septiņi vai astoņi gadi. Bungas bija lielākas par pašu. Kad četrus gadus dzīvoju Drustos, strādāju mūzikas skolā par skolotāju sitamo instrumentu klasē, tad arī spēlēju grupā. Vēlāk bija ilgs pārtraukums, pēc traumas — pār kāju pārbrauca dzenskrūve — gadu desmit nesēdos bungām klāt. Izveidojās emocionālā barjera — likās, nevarēšu neko nospēlēt. Un tad mani uzaicināja spēlēt Dubultu draudzes baznīcā, slavēšanas grupā. Tur atsāku, ar to grupu izbraukājām Somiju, bija dažādi interesanti pasākumi.
— Esat reliģiozs?
— Ticu. Reliģijai vairāk pievērsos pēc nelaimes gadījuma. Baznīca mani atveda atpakaļ pie mūzikas. Mūzika — pie iekšējās harmonijas.
— Vai esat mēģinājis komponēt?
— Jaunībā pablēņojos, bet tagad saprotu, ka to gan nemāku.
— Kādu iedomājaties savu nākotni piecu, desmit gadu laikā?
— Ja kaut kas dzīvē neapgriezīsies kājām gaisā, dzīvošu Sunākstē. Ceru, ka būšu pabeidzis remontēt māju, sakopis apkārtni. Varbūt attīstījis, paplašinājis uzņēmumu, sācis tā pa īstam saimniekot “Lapsukalnos”. Un varbūt arī mazliet papildinājis šķīvju kolekciju. ◆
