Doma laukumā Rīgā notika plaša Brīvo arodbiedrību savienības organizēta protesta akcija “Mēs pret nabadzību”.
Doma laukumā Rīgā notika plaša Brīvo arodbiedrību savienības organizēta protesta akcija “Mēs pret nabadzību”. Tūkstoši dažāda vecuma cilvēku, ieradušies no visiem Latvijas novadiem, neplivināja vis sarkanbaltsarkanos karogus kā Atmodas gados, bet gan pret nabadzību un valdību vērstus plakātus. Runāja gan latviešu, gan krievu valodā, jo darba cilvēki sāk saprast, ka nacionālās nesaskaņas pēc principa “skaldi un valdi” provokatoriski uztur valdošie spēki.
Ne jau hronisks naudas trūkums valstī ir nabadzības iemesls, bet gan sociālā netaisnība tās sadalē. Jā, daudzi augstākie valsts ierēdņi sev noteikuši algas desmitiem un pat simtiem tūkstošu latu gadā, un pat prezidente žēlojas, ka viņai ar Ls 2400 mēnesī un Kanādas pensiju pagrūti iztikt. Tad kā lai iztiek 150 tūkstošu minimālās algas saņēmēju, 100 tūkstošu bezdarbnieku, no kuriem ceturtā daļa ir ar augstskolas izglītību, un 350 tūkstošu pensionāru, kuri nesaņem pat 100 latu mēnesī? Nacionālo ienākumu, kam būtu jākalpo visu iedzīvotāju slāņu vajadzībām, izlieto dārgu automašīnu iegādei un piļu būvniecībai Pierīgas pagastos.
Saietā skolotāja no Kurzemes jūrmalas citēja savu 20 skolēnu domrakstus par sadzīvi. Puse skolēnu raksta, ka viņu galvenā problēma ir normāli paēst, jo viņiem piektdienas pusdienas skolā ir pēdējās tajā nedēļā: tātad bērni dzīvo pusbadā. Tajā pašā laikā Brisele pieprasa iznīcināt cukuru.
Strādniekus nesaudzīgi izdzen, liekot strādāt virsstundas pat pie konveijera, nesaņemot papildu atalgojumu, jo arodbiedrību privātos ražošanas uzņēmumos tikpat kā nav. “Izdzinēji” ir galvenokārt Rietumu investori un iebraukušie latvieši, no kuriem daudzi Latvijā sagrābto mantojumu pārdevuši un aizbraukuši atpakaļ uz mītnes zemi.
Lētāku degvielu no Krievijas nedrīkst ievest, jāved dārgā no ES. Cerētās neatkarības vietā esam kļuvuši pilnīgi atkarīgi gan no Rietumu komandām, gan precēm: lūk, brīvais tirgus — pērc, ko pavēl! Toties, lai izdabātu NATO, 10 gadu laikā militārie izdevumi palielinājušies 20 reižu, arī nākamgad vislielākais pielikums budžetā — 50 miljonu latu — paredzēts aizsardzībai. Nevainīgi izklausās — tikai 2% no kopprodukta, bet patiesībā tie ir gandrīz 10% budžeta izdevumu, kādus atļaujas tikai retās lielvalstis. “Tēvzemieši” gan mēdz uzsvērt Napoleona slaveno teicienu: “Kas nebaro savu armiju, baro svešu.” Tie, kuri mācījušies vēsturi, gan zina, kādu galu ņēma gan Napoleona 600 tūkstošu vīru armija, gan viņš pats pēc 1812. gada karagājiena uz Krieviju.
Tā kā nākamais ir Saeimas vēlēšanu gads, iespējams, labējie, lai noturētos pie varas, ķersies pie pēdējā salmiņa, pārdodot ārzemniekiem vēl neprivatizētos valsts stratēģiskos objektus, bet pēc tam šai valstij kaut pilnīgs bankrots. Ne velti 90. gadu sākumā Ivara Godmaņa un Einara Repšes līdzgaitnieks tautas aplaupīšanā, toreiz ekonomikas ministrs, tagad miljonārs Ojārs Kehris teica: “10 procentu cilvēku Latvijā dzīvos augstā līmenī, pārējie mūs apkalpos.” Šis vīrs, kurš vēl nesen ieņēma vismaz 10 augsti atalgotu amatu valdēs un padomēs, zināja, ko saka. Tagad Latvijā uz iedzīvotāju skaitu ir visvairāk (ap 700) miljonāru, vislielākā korupcija, nabadzība un izmiršana.
