“Tādu tikai bērza žagars izmācīs,” skaļi paziņoja kāda vecāka kundze, kad brīdi lielveikala rindā bija vērojusi bērna niķus.
“Tādu tikai bērza žagars izmācīs,” skaļi paziņoja kāda vecāka kundze, kad brīdi lielveikala rindā bija vērojusi bērna niķus. Gadu pusotru, divus vecais puisēns, vasaras svelmē acīmredzot noguris, aizrautīgi un skaļi raudāja. Cilvēki atskatījās, cits izlikās, ka viss ir kārtībā, cits nemierīgi sarosījās. Mazuļa tēvs jutās neērti, kaut centās izturēties ārēji mierīgi. Viņš gan kušināja, gan ucināja mazo uz rokām, taču bērns nerimās.
Kāda vecāka kundzīte neizturēja pirmā. Nē, viņa necentās noskaidrot, kas mazajam kaiš un kā var palīdzēt, bet sāka skaļi un aizrautīgi izklāstīt bērnu audzināšanas principus: “Es viņam kārtīgi sadotu pa dibenu! Izlutināti bērni tagad aug, un vecāki ar viņiem pilnīgi netiek galā! Kad manējie auga…”. Kad no mazuļa tēva puses šiem secinājumiem nebija nekādas atbildes, kundzīte pieliecās un centās kaut ko tikpat nievājoši aizrādīt mazulim.
Pirmajā brīdī aizdomājos, ka laikam sāk atgriezties gluži vai sabiedriska norma, kura pastāvēja padomju laikos — katra pavecāka dāma uz ielas bija vecmāmiņa un audzinātāja katram mazam bērnam. Ai, kā man toreiz derdzās šī tradīcija, kurā bez asarām neiztika ne vien mazulis, bet arī viena otra jūtīgāka māmiņa. Šķita, šis laiks jau garām un esam iemācījušies būt iecietīgi pret tādu dzīves sīkumu kā mazs bērna skandāliņš.
Tik sen nebija redzēta tāda moralizēšana, ka par šādu situāciju biju aizmirsusi. Toreiz, pirms gadiem desmit, man pašai palīdzēja kādas brīnišķīgas svešas vecmāmiņas vietā pateiktie vārdi: “Meitiņ, nerausti taču to bērnu! Ne jau pēc visas pasaules prāta audzināsi. Ļauj viņam raudāt, ja viņš to grib, un nedomā, ko cilvēki teiks!”.
Kāds gados jauns vīrietis rindā, šķiet, bija līdzīgās domās un “pareizajai” sieviņai aizrādīja — lieciet taču viņu mierā! Kāds cits paaicināja raudošā mazuļa tēvu bez rindas pie kases. Samaksājis par pirkumu, tēvs izņēma no skapīša pudelīti un iedeva bērnam dzert. Mazulis apklusa, padzērās un … tik gaiši uzsmaidīja niknajai tantei. Smaids, šķiet, parādījās visu rindā stāvošo cilvēku sejās, tikai enerģiskā kundzīte tumši pietvīka. “Ai, cik tādi mazi bērni tomēr ir jauki,” atskanēja rindā. Arī tad, kad raud. Un vecākiem tobrīd ļauts nedomāt, ko cilvēki par to teiks.
