Varen garšīga un spēcīga zivs. Daudziem iekārojams objekts. Ļoti viegli tiek tīklos, kur momentā iet bojā. Lai viens otrs nesamulstu, runa šoreiz būs par mūsu ūdenskrātuvēs itin bieži izvilkto, arī mākslīgi ieaudzēto, pavairoto un īpaši sargāto zandartu. Kāpēc īpaši sargāto? Es pats tā īsti nezinu, bet, spriežot pēc zivju inspekcijas noformētajiem protokoliem, zandarti sarakstā ir pirmie, par kuru nelikumīgu ķeršanu un paturēšanu tiek sodīti makšķernieki. Būtībā patiesība mijas ar loģiku, ko daudzi vai nu nespēj pieņemt, vai nespēj izprast. Tas attiecas gan uz makšķerniekiem, gan makšķerēšanas likumu izdevējiem.
Zandarts ir viena no tām zivīm, kas noteiktos apstākļos veiksmīgi vairosies vai arī vienkārši noteiktā ūdenskrātuvē pazudīs, kaut arī tur tiks ielaisti tūkstošiem mazuļu. Manuprāt, zandarts ir viena no vārgākajām zivīm, lai neteiktu vairāk. Katrs makšķernieks ir pārliecinājies, ka, izvelkot jebkura izmēra šīs sugas zivi, viņa krastmalā zibenīgi “atdod galus”. Pat fotosesiju taisot, jāņem vērā, ka laika limits ir ļoti mazs un visbiežāk tas saistās ar pāris minūtēm, līdz zandarts ir beidzis savas gaitas. Tāpēc tiem, kuriem ir vēlme šo zivi atlaist, lai paaugas, jārīkojas ātri. Savukārt āķis jāizņem ļoti rūpīgi.
Ļoti izvēlīgs
Visizplatītākās vietas, kur šis plēsoņa dzīvo, ir Daugava, Lielupe, Burtnieku ezers. Varētu nosaukt vēl samērā daudz ūdenskrātuvju, bet zandartu populācijai šīs ir lielākās un ar šīm zivīm bagātākās. Tajā pašā laikā gan Rīgas jūras līcis, gan Baltijas jūras piekraste ir pilna ar šīs sugas zivīm. Atliek vien pabrīnīties, kāpēc vienā upē viņas iepeld, bet citā ne. Acīmredzot ir kaut kas tāds, kas liek šai zvīņneses sugai ko pārdomāt. Ja paskatāmies zandartu rekordus, tad pārsvarā tie saistās ar Burtnieku ezeru. Labs būtu jautājums, kāpēc tā, taču esmu pārliecināts, ka tiešu un pārliecinošu atbildi nesagaidīs neviens. Vēl viens piemērs. Aiviekstes upe, kas ietek Daugavā. Daugava it kā pilna ar savvaļā dzimušajiem zandartiem un arī ar mākslīgi ielaistajiem simtiem tūkstošu zandartu mazuļu. Taču viņu izmēri ir ļoti atšķirīgi. Starp uzbūvētajām spēkstacijām zandarts neizaug lielāks par četriem kilogramiem. Pareizāk sakot, tāds izmērs gadās ļoti, ļoti reti. Piemēram varu nosaukt posmu starp Rīgas un Ķeguma HES, jo šeit esmu dzimis un audzis. Te ir ielaisti neskaitāmi desmiti tūkstošu zandartu mazuļu. Kāds rezultāts? Atbilde vienkārša. Ja kāds noķer mēra zandartu, tad jūtas kā uzvarētājs. Tajā pašā laikā, ja šāds kvantums mazuļu tiktu ielaists, teiksim, Burtniekā, tad man grūti pateikt rezultātu, bet tas būtu šokējošs. Secinājums varētu būt viens. Ne katrā ūdenskrātuvē katras sugas zivs ir spējīga iedzīvoties un izaugt līdz viņai atbilstošam izmēram.
Daugava, kā pierādījies, ir ļoti piemērota samiem, mežavimbām un brekšiem. Pavisam “garām” ir zandarti (kuri ir milzīgā daudzumā, bet pamatā nesasniedz pat 30 centimetru garumu), zuši (būtībā ir izzuduši pilnībā), vimbas (deģenerējušās un nespēj sasniegt pat 150 gramu svaru). Ļoti reti sastopamas savvaļas karpas. Attiecībā uz līdakām situācija ir atkarīga no vietas. Starp spēkstacijām trāpās pa kādai padsmitniecei, bet virs Pļaviņu HES izmēri jau ir pavisam citi. Laikam jau nav īpašas jēgas kaut ko skaidrot par dzīvo radību, kas iesprostota būrī.
Dažādās versijas
Divas visizplatītākās metodes zandartu ķeršanā ir cope uz dzīvo vai velci. Velce īpaši labi “strādā” ezeros. Trešā versija ir spiningošana ar džiggalvām un gumijas zivtiņām. Kura ir labāka un rezultatīvāka, neesmu rēķinājis un diez vai spētu. Te viss ir atkarīgs no paša makšķernieka, vietas un sistēmas, uz ko ķeram šīs zivis.
Tie, kas ir slinkāki, bet “biezāki”, parasti nodarbojas ar velcēšanu. Iekāpj laivā, “ierubī” motoru un, mainot mānekļus, lūrot eholotē, zīmējot GPS punktus, vizinās pa ūdenskrātuvi. Cik tas ir interesanti, nezinu, jo šādu copes veidu nelietoju. Manuprāt, daudz interesantāk ir apspiningot dažādu ūdenskrātuvju zemūdens dziļumu kantis. Šādās vietās var arī copēt ar makšķerēm, kas aprīkotas ar pludu, divžuburu āķi un vīķi galā. Tāpat upēs un ezeros labi izmantojamas ir gruntsmakšķeres ar slīdošo svinu un vienu pavadu. Galvenais šajā copē maksimāli nodrošināt zandarta ņemšanas brīdī brīvu auklas padošanu, citādi, sajūtot pretestību, viņš mēģinās no ēsmas atbrīvoties. Tāpēc, makšķerējot no krasta, cenšos lietot makšķerkātu vismaz 4,20 metru garumā un pacelt to stāvus, cik vien iespējams. Pamataukla tiek atlaista pilnīgā brīvsolī un ir pēc iespējas un loģikas platākā leņķī attiecībā pret ūdens virsmu. Tas viss tiek darīts tāpēc, lai zandarts nesajustu ēsmas “pretestību”.
Par pamatauklu gruntsmakšķerei izvēlos 0,3 milimetru resnumu, bet pavadu ņemu 0,25 milimetru parasto monofilo auklu. Kā likums, izmantoju divžuburu āķi, bet ne standarta variantu, jo tie ir resni un uzmanību piesaistoši. Ņemu 6. vai 4. numura trīsžuburu āķi, nokniebju trešo āķi un iekabinu to vīķes mutē. Daudzi makšķernieki, arī es, no tēvu tēviem dzirdējuši, ka zandartam garšīgākā ēsma ir ķīsis, tikai jāapgriež asās spuras. Nezinu gan, bet man kaut kā uz ūdeņu “saimniekiem” nav noķerts neviens zandarts. Pavisam cita lieta ir dzīvas mailes vai vīķes. Sliktākā gadījumā noder šo zivju filejas, kas uz divžuburu āķa ir uzkabinātas tādā veidā, ka straumē mazliet pland kā karogs vējā.
Ēsmas un sistēmas
Salīdzinoši labi rezultāti ir upēs ar vidēju straumi un izmantojot tā saucamo soļojošo grunteni. Ņemu makšķerkātu ap 4,20—4,50 metriem, bet ar noteikumu, ka tam ir ļoti jutīga, taču izturīga spice. (Ļoti labi noder “feeder” makšķerkāti ar testu ap 120 gramiem.) Sistēmu sienu tādā veidā, ka ir stacionārais svina pilieniņš ar iekausētu griezuli. Svars ne lielāks par 30—40 gramiem. Jāskatās pēc straumes stipruma, jo bieži vien noder pat 15 gramu. Galvenais, lai svina piliens sasniegtu straumē gultni un ar to varētu viegli strādāt, ik pa brīdim paceļot un nolaižot ēsmu atpakaļ uz grunts.
Svina smagums nedrīkst būt tik liels, lai jutīgo makšķeres spici tas saliektu maksimālā leņķī, jo tad būs grūti kontrolēt zandarta copi, kas nereti pašā sākumā ir ļoti uzmanīga. Nedaudz virs svina iesieta aptuveni 70 centimetru gara pavada ar zandartam paredzētu divžuburu, kam viens āķis ir lielāks, bet otrs mazāks.
Kā jau iepriekš rakstīju, fileju uzsprauž kā karodziņu un pēc iemetiena, lēni cilājot, laiž visu uzparikti pa straumi uz leju. Ēsma jāpaceļ no grunts aptuveni metra augstumā, tad jānolaiž lejā un kādas desmit sekundes jānogaida, tad atkal viss atkārtojas no sākuma.
Šāda sistēma ir gadiem pārbaudīta Ķeguma HES spēkstacijas licencētajā zonā un “strādā” ideāli. Vienīgā nelaime ir daudzie klintsbluķi, visādas troses un citas “kultūrvēsturiskas” lietas, kas bieži vien liek sistēmas apraut, taču šajā zemūdens drazā zivīm ir, kur paslēpties, un te pulcējas sami, līdakas, zandarti, meženes, vēdzeles, brekši. Izvilkti ir arī zuši.
Tikpat rezultatīvi zandartus ķeram arī uz pludiņmakšķeres. Lieki piebilst, ka nevienā situācijā neizmantoju citas pavadas, tikai monofilo. Taču šeit ir tāda interesanta situācija. Kamēr diena ir pilnā gaišumā, ēsmu lieku uz grunts, kad sāk jau krēslot, ēsmu ceļu augšā. Vakaros zandarts, tāpat kā meženes, ceļas uz augšējiem ūdens slāņiem baroties un nāk ļoti tuvu krastam. Ar gruntsmakšķeri to izdarīt ir grūti, bet ar pludu ļoti elementāri, tikai te nederēs zivs gabaliņš, bet būs vajadzīga dzīva vīķe vai maile.
Starp citu, zandarts nesmādē arī tikko nobeigušos zivtiņu, tāpēc nav prātīgākais darbs tās vienkārši no glabājamā trauka izmest kā nederīgas. Esmu darījis pat tā, ka uz paliela divžuburu āķa saspraužu 4—6 nelielas beigtas mailes, kas vasaras siltajā ūdenī palikušas jau galīgi baltas, bet zandarts ņem, un viņam acīmredzot garšo, jo patiesībā zivs jau vēl vismaz stundas piecas būs pietiekami svaiga.
