Oktobra sākumā vecāku saimniecībā, kurā man ir gods un prieks strādāt, visi lielie lauku darbi pabeigti. Burkāni, sarkanās bietes, kartupeļi — tas viss jau ir pagrabā. Pagājušajā nedēļā turpināju novākt lopbarības bietes. Cik zinu, esmu viens no retajiem mūsu pusē, kas tādas vēl audzē. Cenšos nelietot ķimikālijas, mēsloju tikai ar kūtsmēsliem. Lietoju tos diezgan daudz, un šogad biešu raža ir izcila. Ja vasarā būtu vairāk lijis, bietes izaugtu vēl lielākas. Ražas daudzumu mēru vienkārši — ja pagrabs ir pilns, tātad laba, ja pusē — slikta. Arī kartupeļu raža šogad ļoti laba, un droši vien palīdzēja lietainais jūlijs. Augsne mums ir smilšaina un silta, lietaina vasara tādai ir ideāla. Pagājušajā gadā pirmo reizi mazā platībā iesēju ziemājus — kviešus. Izauga labi, un tāpēc šogad sēju divas reizes vairāk — būs barība lopiem un vistām, pašu saimniecībai un draugiem padalīties. Lai pats visu varētu arī novākt, šogad iegādājos mazu kombainu.
Mana Jaungada apņemšanās bija iegūt mednieka apliecību. Tāda ideja kā no zila gaisa, bet kāpēc nē? Pasākums “kovida” dēļ “izstiepās” līdz augustam. Eksāmeniem vajadzēja būt martā, bet vīrusa dēļ viss ieilga. Pagājušajā nedēļā beidzot iegādājos medību ieroci. Aizkraukles mednieku kolektīvā medībās par dzinēju esmu gājis vairākus gadus. Šobrīd medību sezona pašā plaukumā, un viss interesantais vēl tikai priekšā. Nedēļas nogalē, pēc mežniecības rīkojuma devāmies jaukt bebru dambjus. Uz vienas mazās upītes tādi bija pieci. Pašus bebrus gan nemanījām. Dambji jājauc, jo konkrēti šajā vietā bebru dēļ jau applūdusi liela meža teritorija.
Katru rudeni atkārtojas viena un tā pati problēma — “neredzamie gājēji”. Man kā pasažieru autobusa vadītājam ar to jāsaskaras ik dienu. Vai cilvēki kļuvuši apzinīgāki? Par laimi, šo problēmu cenšas risināt apģērba šuvēji, virsdrēbēs iestrādājot atstarojošas detaļas. Gājēju tumsā palīdz pamanīt pat vīļu ārpusē iestrādāta maza gaismu atstarojošā josliņa. Man kā autovadītājam ar 22 gadu stāžu katrs spīdums tumsā jau dod informāciju par to, ka priekšā kaut kas ir. Ja iemirdzas, tātad jāuzmanās. Protams, atstarotājs nepalīdzēs miglas laikā, bet tad par drošu satiksmi vispirms jādomā vadītājam, jābrauc lēnāk.
Daudzie saslimšanas gadījumi Latvijā ar koronavīrusu atkal aktualizējuši sejas masku lietošanu. Masku lietošana sabiedriskajā transportā ir obligāta, un līdz 6. novembrim sabiedriskajā transportlī-
dzeklī pasažieriem, izņemot bērnus līdz 13 gadu vecumam, mutes un deguna aizsegi ir jālieto. Tomēr autobusa vadītājam jāuzņem arī tie pasažieri, kuri atsakās lietot sejas maskas. Jo vairāk attiecībā uz bērniem, skolēniem. Par autobusa vadītāju strādāju septīto gadu un nevaru iedomāties iemeslu, kādēļ autobusā neuzņemt bērnu. Starp pieaugušajiem pasažieriem valda ne-
rakstīts likums — ja autobusā iekāpj viens bez maskas, pārējie “knābās” viņu, pārmetīs, radīs viņā vainas apziņu. Esmu ievērojis, ka maskas mēdz būt ļoti nekvalitatīvas — aukliņas ļoti ātri notrūkst. Pavisam nesen bija divi pasažieri, kuri man teica: “Šoferīt, man ir maska, tikko liku, bet saplīsa.” Cilvēki gados drebošām rokām uztraukumā masku cenšas uzlikt un bieži vien saplēš to. Ko man kā autobusa vadītājam šajā gadījumā darīt?
Pagājis mācību gada pirmais mēnesis, un skolēni — pasažieri — tikai tagad pamazām sāk pierast pie jaunā dienas režīma, arī pie braukšanas autobusā. Bieži ir gadījumi, kad bērns pirms savas pieturas neizrāda nekādu interesi izkāpt. Tādi gadījumi nenotiek tikai ar mazāko klašu bērniem, bet arī daudz vecākiem. Pārdomas par sejas masku lietošanas jēgu rada arī jauniešu uzvedība, izkāpjot no autobusa. Kad maskas norautas, seko apskaušanās, satikšanās un šķiršanās bučas.
Pagājušajā nedēļā sabiedrību satracināja valdības vēlme piemērot vēl vienu nodokli, šoreiz par ievestajām lietotajām automašīnām. Tas būtu kārtējais smagais trieciens mazāk pelnošajam iedzīvotāju slānim. Turīgie pirka un pirks jaunas vai mazlietotas mašīnas, bet mazāk turīgiem maksāt 300 līdz 700 eiro nozīmē atteikties no standarta apkopes, nopērkot lietotu mašīnu. Par šo summu var iegādāties riepas, jaunas dzensiksnas, nomainīt motora eļļu, visus filtrus. Par laimi, daudzo iebildumu dēļ lēmumu par šo nodokli nepieņēma.
Tuvojas ziema, un laikus sāku domāt par riepām, negaidot noteikto oficiālo 1. decembri. Slīd ne tikai ledus, bet arī dubļi, lapas un pirms kāda laika arī uz ceļa izbirušie graudi.
Brīvdienās vajadzēja arī strādāt — vest Aizkraukles pagasta iedzīvotājus speciālā reisā uz svecīšu vakaru Aizkraukles kapos. Izbraucu piecos pēcpusdienā, un reiss atpakaļ bija septiņos. Ap to laiku satumst un varēju novērtēt, cik skaisti ir kapi, kad tajos spīd daudz iedegtu svecīšu.
