Mēs, copmaņi, bieži vien sūkstāmies par to, cik labā situācijā ir Kurzemes makšķernieki. Ja gribi, brauc uz zivīm bagātāko Latvijas upi Ventu, ja ne, lien kaut kur pa ezeriem un, kad pienāk noteiktais brīdis, laidies iekšā jūrā. Kas nekait, vai ne? Taču tad pienāk vasara, un daļa kurzemnieku pauno mantiņas, lai pat uz nedēļu dotos Daugavas virzienā copēt samus. Šajā laikā Daugavas krastos, sākot no Rīgas HES un uz augšu, var satikt ne tikai Latvijas pārstāvjus — samu tīkotājus, bet arī igauņus un lietuviešus. Viņi te mājo, uzcēluši krastmalā veselas apmetnes. Visi grib tikt pie lielā ūsaiņa vai vismaz pacīnīties ar to, jo lielāku zivju jau pie mums nav. Bieži vien par copi rakstošajiem cilvēkiem nākas savos rakstos atkārtoties, bet tāda ir dzīve, un neko īpaši jaunu te neizdomāsi, taču par šīm lietām ir jāraksta, jo dažādu apsvērumu pēc Latvijā makšķernieku kļūst aizvien vairāk. Nāk klāt jaunā paaudze, un tas ir tikai apsveicami, ka mūsdienās spēj atrauties no datora un pievērsties veselīgākam dzīvesveidam.
Samu ķeršanas
veidi
Ir vairāki klasiskie samu ķeršanas veidi. Visizplatītākais jau no seniem laikiem ir gruntsmakšķerēšana. Tiek izmantoti smagie kāti ar testiem līdz 250 gramiem. Jo makšķerkāts ir garāks, jo ērtāk izdarīt tālus metienus un metiena brīdī nav jāuztraucas, ka ēsma varētu no āķa nolidot nost. Gruntsmakšķerēm parasti izmanto 0,35 — 0,4 milimetrus resnu auklu. Nav jāpārspīlē ar auklas resnumu, jo kvalitatīva monofilā pamataukla plus vēl pareizi noregulēta bremze noturēs arī ļoti lielu samu. Daudz vairāk te būs atkarīgs no pareiza āķa, tā lieluma un pavadiņas. Gruntsmakšķerei kā pavadiņu bez monofilās auklas var izmantot arī kevlāra auklu vai pīto auklu. Te gan būtu jārēķinās ar to, ka pītā un kevlārs var būt izturīgāki par monofilo pamatauklu un gadījumā, ja sistēma aiz āķa kaut kur aizķersies, var sanākt nepatīkamas “ziepes”, un pirmā neizturēs tieši pamataukla, atstājot visu sistēmu upes dzelmē. Parasti, copējot ar gruntsmakšķeri, samam izmanto vienžubura vai divžuburu āķus. Arī ēsma ir standarta, un tie ir naktstārpi vai kādas baltās zivs fileja.
No laivas
kvokojot
Nezinu, no kurienes ir radies tieši šis vārds “kvoks”, bet tā mūsdienās ir iespējami populārākā samu ķeršanas metode. Ja ar gruntsmakšķerēm samus copē pārsvarā pa nakts melnumu, tad kvoko tikai pa dienu. Ir mēģināts šo metodi izmantot arī naktī, bet nezin kāpēc tieši aktīvākajā samu dzīves diennakts laikā viņi uz traucējošo skaņu nereaģē. Tātad — ar kvoka palīdzību, to pareizā leņķī velkot pa ūdeni, veidojas skaņa, kura dzirdama jau lielā attālumā. To pašu dzird arī sams un ceļas no gultnes augšup, lai redzētu, kas tur augšā trokšņo. Kvokošanas laikā laivai ieteicams pilnībā stāvēt uz vietas, jo arī iekarinātā ēsma ir nevis grunts, bet gan aptuveni 4 — 5 metrus zem laivas.
Ar kvokošanu samus ķer Daugavas dziļākajās vietās, kur dziļums sākas vismaz no 7 metriem. Makšķere tiek konstruēta no aptuveni 1,5 — 2 metrus gara ļoti izturīga kāta, pītās auklas ar aptuveni 0,3 milimetru diametru, svinu, pludiņu un āķu sistēmu. Āķu sistēmā visbiežāk izmanto divus trīsžuburu āķus, kas iesieti kevlāra pavadā aptuveni 15 centimetru attālumā viens no otra. Virs tiem — slīdošs svins. Ar to arī varētu vienu iespējamo sistēmu noslēgt. Taču ir arī otra versija, kas iekļauj sevī pludu ar celtspēju aptuveni 150 gramu. Kāpēc ir vajadzīgs tik celtspējīgs pludiņš? Lieta tāda, ka, braucot ar laivu un kvokojot, netiek izmantoti nekādi enkuri, kas pilnībā apstādinātu laivu. Līdz ar to vietās, kur ir kaut neliela straume, nepieciešams, lai laivai slīdot uz priekšu, ēsma neatpaliktu kaut kur aizmugurē, bet gan atrastos tieši zem laivas. Līdz ar to optimālākais variants — 150 gramu pluds un 120 gramu slīdošs svins. Šāda kombinācija nodrošinās ēsmas atrašanos zem laivas, jo sams ceļas tieši uz kvoka skaņu, un pēc idejas viņam ceļā vajadzētu sastapt ēsmas kamolu.
Ko liekam ēsmā kvokojot? Protams, tie ir jau ierastie naktstārpi, bet samam ļoti labi garšo arī lielie gliemeži. Uz trīsžuburu āķiem tiek sasprausts maksimāli iespējamais skaits tārpu un gliemežu, jo samam mutes izmērs atļauj ļoti lielu kumosu, un, jo tas ir lielāks, jo labāk. Kokneses pusē, kur lielāki dziļumi, samu kvokotāji kā ēsmu izmanto 0,5 kilogramus smagus pličus. Rezultāti ir ļoti labi. Obligāta kvokojot ir eholote. Bez tās praktiski kā bez rokām, īpaši, ja sistēma kvokošanai ir veidota bez pluda. Tad būs diezgan nogurdinoši nemitīgi vērot spininga spici un būt nepārtrauktā gatavībā piecirtienam. Eholote savukārt dod iespēju novērot katru kustību zem ūdens un ēsmas virzību. Tāpat eholote ļauj braucot atrast dažādus padziļinājumus vai sēkļus, kas ir ne mazāk svarīgs faktors veiksmīgai samu copei.
Velcējam
Velcēšanai samiem tiek izmantoti pārsvarā smagie šūpiņi vai attiecīgā dziļuma vobleri. Ne viens, ne otrs nedrīkst veikt zem ūdens drastiskas kustības, mētājoties uz sāniem, turklāt plašā amplitūdā. Sams, kaut arī izteikts plēsoņa, tomēr ir diezgan tūļīgs un agresīvi spēlējošu mānekli, protams, mēģinās ķert. Tajā pašā laikā bez spēles peldošs māneklis arī nebūs interesants lielajam ūsainim. Tātad jāpiemeklē kaut kas vidēji aktīvs.
Samu ķeršanai ļoti bieži tiek izmantotas lielas gumijas zivis, ar kurām pārsvarā strādā copmaņi ziemeļu jūrās, ķerot mencas, paltusus, saidas, vilkzivis… Šo zivju smagums ir no 270 līdz 700 gramiem. Šis gan vēl nav Latvijā iestrādājies māneklis, un samu ķērāji dod priekšroku klasikai, taču iesaku pamēģināt. Pats copes veids ir tāds, ka, laivai slīdot pa straumi uz priekšu, gumijas zivs tiek cilāta un dauzīta pa grunti. Vislabāk šādai copei der gumijas zivis ar vibroastēm. Velcējot un strādājot pa grunti ar mānekļiem, noteikti jāliek metāla pavadiņa, jo, ko iekāro sami, to sev galdā ļoti labprāt liek arī lielās līdakas, kuru Daugavā ir pietiekami. Šos mānekļus nebūt nesmādēs arī zandarti, tāpēc jābūt gatavam visiem iespējamiem variantiem. ◆
