Daudzi cilvēki darba meklējumos dodas uz citām zemēm. Tā tas ir ne tikai mūsdienās, bet bijis arī agrāk. Klintainietes Ilzītes Pitjukēvičas albumā ir divu simpātisku sieviešu fotogrāfijas.
Daudzi cilvēki darba meklējumos dodas uz citām zemēm. Tā tas ir ne tikai mūsdienās, bet bijis arī agrāk. Klintainietes Ilzītes Pitjukēvičas albumā ir divu simpātisku sieviešu fotogrāfijas. Arī viņas savulaik devās meklēt darbu prom no savām mājām.
Viena no viņām ir Ilzītes vecāmāte Emīlija Depša, kura vēlāk kļuva Kupces kundze. 1907. gadā viņa devās peļņā uz Ostrovu, kur strādāja par kalponi pie vietējā mācītāja. Te pievilcīgā latviešu meitene iepazinās ar savu nākamo vīru, arī latvieti. Mīlestība bija svētīta četriem bērniem, taču liktenis izrādījās nežēlīgs — 48 gadu vecumā vīrs nomira, bet Emīlija otrreiz vairs neapprecējās. Pēc atgriešanās Latvijā viņa strādāja gan Rīteru, gan Bilstiņu muižā. Savulaik viņa stāstījusi, ka kundzes pret dienestmeitām izturējušās ar cieņu, svētkos viņas vienmēr saņēmušas dāvaniņas — citreiz gredzentiņu, dažreiz — pulksteni.
Emīlijas kundze nodzīvoja garu mūžu — viņa mira 82 gadu vecumā.
Arī Emīlijas draudzene Minna devās meklēt darbu prom no dzimtajām mājām. 1905. gadā viņa aizbrauca uz Pēterburgu. Vēstulē Emīlijai viņa par dzīvi svešatnē raksta īsi un kodolīgi: “Latviešu cilvēkam te ir garlaicīga dzīve.
