Lietuvas nekad nevar būt par daudz — par to pārliecinos, ik reizi esot šajā kaimiņvalstī. Pēdējos divus gadus tā itin bieži izvēlēta par brīvdienu galamērķi, un katru reizi tur var atklāt ko jaunu, mājup atbraucot ar domu par atgriešanos atkal. Šoreiz bija iespēja piedalīties Kokneses novada domes rīkotajā braucienā uz Rokišķiem un Pluņģi saistībā ar Latvijas—Lietuvas programmas projektu, kurā iesaistījušās šīs pašvaldības. Pirms neilga laika lietuvieši apmeklēja Koknesi un Jēkabpili, bet tagad devāmies lūkoties, kas interesants tūrisma jomā ir Lietuvā. Divās dienās redzēts ļoti daudz.
Rokišķos esmu bijusi vairākkārt, un šķita, ka šī mazpilsēta kaut cik iepazīta. Tomēr arī šoreiz atklātas daudzas interesantas vietas, kas iepriekš skatītas tikai garām braucot. Pilsētā mūs sagaidīja Rokišķu tūrisma informācijas un amatniecības centra vadītāja Jandra Kovaļevska. Viņa un gids Ēvalds Masteiķis mūs pavadīja brauciena pirmajā dienā.
Ciemos pie barona
Mūsu ceļojums sākas ar došanos ārpus pilsētas — nepilnus 20 kilometrus attālo Gačonu muižas māju, kur mūs sagaidīja pats barons Pjotrs Rozens. Šajā vietā baltvāciešu Rozenu dzimta saimniekojusi 300 gadu un īpašumu no jauna atguvusi neatkarības gados pēc padomju laika postažas. Interesanti, ka šīs dzimtas saknes ir arī Latvijā — Straupē, kur no 13. gadsimta līdz pat pagājušā gadsimta 1939. gadam tai piederējusi Lielstraupes pils. No turienes dzimtas atzari aizgājuši daudzviet pasaulē, un viens no tiem Lietuvā, kur izveidota Gačonu muiža. Karš ietekmēja arī šo ģimeni, un viņiem vajadzēja atstāt īpašumu. Pats Pjotrs dzimis Polijā, un tālāk dzīve aizvedusi uz Franciju, kur dzīvojis un strādājis ilgus gadus. Kad tēvs viņam ar brāļiem parādīja savu bērnu dienu māju un dzimtas īpašumu Lietuvā, tieši Pjotram bijis “klikšķis” atjaunot to visu. Viņš atzīst, ka tam vajadzēja gan daudz naudas, gan krietnu devu dulluma, jo citādāk nevar. Dzīvojamā muižas ēka bija diezgan sliktā kārtībā, un atjaunot to visu viņš centās pēc senajām ģimenes fotogrāfijām, kuru joprojām mājā ir daudz. Daudz darba bija jāiegulda gan ēkā, gan apkārtnē, lai aizaugušajam pagalmam un parkam atkal piedotu spozmi. Tā ir vienīgā saglabājusies koka muiža Rokišķu apkārtnē.
Ēka veidota kā ģimenes māja, saglabājot tās autentisko šarmu, un arī kā vieta, kur viesi var baudīt lauku muižas gaisotni, klusumu ar paša saimnieka gatavotajām maltītēm. Arī citus darbus viņš lielākoties paveic pats. Šajā vietā Pjotrs ar sievu pavada vasaru, kad arī lielākoties uzņem viesus, bet ziemā mīt siltākās zemēs. Tomēr, ja ir vēlme noīrēt māju arī ziemā, viņi ar sievu sēžas automašīnā un dodas uz Gačonu muižu. Turklāt Jauno gadu viņa ģimene sagaida savā muižā pie lielā saimes galda. Mūsu sarunvaloda ar Pjotru bija krievu, un saimnieks savā vizītkartē norādījis, ka var sarunāties arī poliski, angliski, itāliski un franciski. Lietuviski gan viņš nerunājot un ar smaidu atzīst, ka viņa vecumā atmiņā tai vairs nepietiek vietas.
Koka pārvērtības
Rokišķu muižas ansamblis no iepriekš redzētā atšķiras ar savu vērienu. Līdz šim tam braukts tikai garām, bet vienmēr piesaistījis skatu ar plašumu un atjaunotajām ēkām. Muižu 1901. gadā uzcēla grāfi Tīzenhauzeni, kuriem ir liela nozīme šīs pilsētas tēla veidošanā un attīstībā. Jau daudzus gadus tur ir Rokišķu novada muzejs. Arī tas piedzīvojis dažādus laikus, bet tagad ēkas atjaunotas, papildināta ekspozīcija, bagātīgi atklājot reģiona vēsturi un aicinot uz dažādiem pasākumiem. Rokišķu muižas ansamblis atzīts par vienu no Eiropas izcilības galamērķiem. Šo vietu iecienījuši arī latvieši, jo Rokišķi taču ir tik tuvu robežai. Pavadot ekskursijā muižā un citviet šajā apkārtnē, Ēvalds Masteiķis bieži uzsvēra, ka esam tuvi kaimiņi, ar kuriem saista ne tikai robeža, bet arī tradīcijas un kopīgas intereses. Viņiem ir liela vēlme sadarboties un draudzēties ar latviešiem.
Vienā no muižas ansambļa ēkām ir Rokišķu koktēlnieka Ļongina Šepkas kokgriezumu kolekcija. Dzīves laikā mākslinieks ne vienmēr bijis saprasts kā cilvēks, bet viņa darbi ir fascinējoši. Šai nodarbei viņš sācis pievērsties pēc mīļotā brāļa nāves, kad tapa pirmās skulptūras viņa piemiņai. Katra detaļa ir smalki veidota un ar savu nozīmi. Turpmākajā braucienā lietuviešu kokgriezēju garu redzējām ne reizi vien. Kopš 2001. gada Rokišķu novada muzejs īsteno projektu, veidojot koka skulptūru parku netālu no pilsētas kultūras centra. Koka griezēji katru gadu to papildina, un katrai skulptūrai ir sava simboliska nozīme. Šajā braucienā tajā neiegriezāmies, bet iepriekš tur būts. Interesanta vieta, un, lai visu apskatītu, vajadzīgs laiks.
Rokišķos izveidojusies vēl kāda tradīcija — centrālajā Republikas un citās ielās senās ēkas izdekorēt ar apgleznotiem koka slēģiem. Tā ir mākslinieka Arūna Auguti ideja, kas guvusi lielu atsaucību.
(Turpmāk vēl.)
