Vai, dzīvojot mazā lauku ciematā, var justies kā lielpilsētā? Valliete Rita Braumane teic, ka var, un tieši tā viņa jutusies ilgus gadus. Tikai nesen, kad divi lielākie, līdz šim nozīmīgākie viņas dzīves darbi palikuši aiz muguras, var mierīgi, bez steigas beidzot apjaust — sevi,
Izvēlas modernu profesiju
Ritas dzimšanas diena ir jaunmodīgajos svētkos — Valentīndienā. Septiņdesmito gadu sākumā Latvijā par tādiem gan neko nezināja. Viņas vecāki savu mūžu veltījuši darbam ceļu pārvaldē. Tēvs brauca ar buldozeru, bet brīvajā laikā iedziļinājās likumu smalkumos. “Viņam tādas lietas patika, bija zinošs tiesībās, izstudējis kriminālkodeksu,” stāsta jubilāre.
Rita pamatskolā bijusi rātna, patikušas loģiskās mācības. Arī valodas mācība, kas palīdz formulēt domas, literāri pareizi izteikties. Skolotāju un vecāku mudināta, laikus domājusi par bērnam mazāk zināmo, bet tajā laikā moderno jurista profesiju. Stājoties augstskolā, citu juristos studētgribošo bijis daudz un Rita diemžēl netika, tāpēc kā kompromiss bija Jēkabpils lauksaimniecības tehnikums, kur varēja apgūt jaunākā jurista specialitāti. Savā specialitātē nav strādājusi, bet, kā pati atzīst, zināšanas noderējušas visu turpmāko laiku. Izpratnei par likumu, sapratnei, kā to tulkot. Ritai ir brālis Andris. Viņam tuvākas “dzelžu lietas”, strādā lauksaimniecībā Aizkraukles pagastā.
No drauga par ienaidnieku
Laikam tolaik, padomju laikos, augušam bērnam iegūtās “dzīves bremzes” — mēra sajūta, māka laikus apstāties — viņu veiksmīgi izvadījušas cauri dažādām situācijām. Tagad gan Rita atzīst — kaut kur tās tomēr vajadzēja atlaist. Pirmais lielais dzīves posms saistīts ar darbu Valles pagasta pārvaldē. Deviņdesmito gadu sākumā darba pienākumos bija privatizācijas sertifikātu reģistrēšana, līdz 1994. gadā radās jēdziens “sociālais darbinieks”. Sākumā viņas darbs bija saistīts ar iedzīvotāju ienākumu novērtēšanu, kas bija jāveic, pirms lēma par pabalsta piešķiršanu. Kā vietējai iedzīvotājai viņai arī bez novērtēšanas bija zināmi cilvēki, kuriem nepieciešams materiāls atbalsts, bet galavārdu tomēr teica deputāti. Ar katru gadu pienākumu apjoms auga. Drīz vien vajadzēja organizēt mājas aprūpi, palīdzību invalīdiem, un piecpadsmit gadu laikā vairs nebija nozares, kurā Rita neorientētos. Tāpēc loģiski bija uzaicinājums strādāt arī pagasta tiesā (mūsdienās bāriņtiesā). “No vienas puses, biju labā, kas palīdz tiem, kuri nonākuši grūtībās, bet kā tiesas pārstāvei — jāsabar, jālemj par sodu. Viegli tas nebija, jo īpaši tad, kad runa bija par bijušo klasesbiedru, kaimiņu,” stāsta Rita. “Ir cilvēki, kuri tāpēc vēl šodien mani nelabprāt sveicina. Pilsētā šim jautājumam var pieiet bez emocijām, profesionālāk, bet laukos līdzās ir jūtas, emocijas.”
Lai arī kursos mācīja, kā no šīm emocijām atbrīvoties, dzīvē ne vienmēr tas izdodas. “Tāpēc šajā profesijā strādājošie izdeg,” turpina Rita. “Dari, bet rezultātu neredzi. Varbūt ar gadiem cilvēki mainās, bet arī tas notiek ļoti reti.”
Uz veikalu formastērpā
Pamazām paralēli darbam pašvaldībā Rita strādāja arī Vecumnieku cietumā. “Sākumā biju resocializācijas daļas vadītāja. Nodaļas darbinieki nodarbojās ar ieslodzīto ievirzīšanu atpakaļ sabiedrībā. Pēc štatu samazināšanas kļuvu par vecāko inspektori un turpināju pildīt tos pašus uzdevumus. Salīdzinājumā ar sociālo darbinieku darbs cietumā bija daudz vieglāks. Pagastā strādājot, manā pārziņā bija pabalstu, medicīnas, laulāto attiecību, darba likumdošanas un daudzi citi jautājumi. Pensionāri, daudzbērnu ģimenes, invalīdi, vientuļie, atkarīgie. Ja kāds kaut ko nezināja, nāca pie sociālās darbinieces. Cietumā tikai viena šaura kategorija — ieslodzītie. Protams, atmosfēra, tur valdošā enerģētika ir nomācoša, bet, kā smejos, cietumā “nosēdēju” astoņus gadus,” stāsta Rita.
Tā kā šis bija Latvijā vienīgais atklāta režīma cietums, ieslodzītie to dēvējuši par sanatoriju. Rita teic, ka darbs nebija smags. Viņas pienākumos galvenokārt ietilpa ieslodzīto sagatavošana pirmstermiņa atbrīvošanai. Līdzīgi kā strādājot sociālajā dienestā, arī te kāds ar lēmumu, rekomendāciju bija neapmierināts, citam rekomendāciju nemaz negribējās dot.
Darbs cietumā ir Iekšlietu ministrijas pārziņā, attiecīgi darbinieki — militārās personas. Tāpēc Ritu Vallē nereti veikalā, bērnudārzā varēja redzēt formastērpā, kas radīja apkārtējo papildu uzmanību. Darbu sākot, viņai piešķīra leitnanta pakāpi, bet, cietumu slēdzot, bija jau kapteine. Rita atceras kuriozu situāciju, kad viņas meitai kāds jautājis, kur ir viņas mamma. Bērns godīgi atbildējis, ka mamma ir cietumā. Iestādes slēgšanu pārdzīvot bijis grūti — nācās atvadīties no kolēģiem, ar kuriem bija izveidojušās īpaši sirsnīgas attiecības.
Vajag kārtīgi izgulēties
Vairāk nekā divdesmit gadu Rita ir arī Valles amatierteātra aktrise. Atceroties pirmās lomas, viņai atmiņā nāk kalponītes. Varbūt klusās balss un mazās pieredzes dēļ. Tagad gan pierasts pie skatuves, uzmanības un arī kritikas. Par savām attiecībām ar teātri viņa saka: “Uz skatuves varu būt vairāk pati nekā dzīvē. Cilvēki, tajā skaitā es, ielās spēlē vienu lomu, veikalā citu, darbā citu.” Teātrī viņai biežāk jātēlo pareizās dāmas, kārtīgās meitenes, bet pēdējā laikā patiktos būt nebēdnīgākai.
Varbūt mazāk nozīmīgs fakts, bet kurš tomēr iedevis citu skatpunktu, ir pagājušajā gadā pirmā reize bezdarbnieces statusā. Tas bija un joprojām ir laiks, kad baudīt mieru, nesteigties, nenogurt. Neilgi pirms tam izmēģinājusi iejusties sev jaunā, līdz šim nebijušā ampluā — pārdevēja vietējā veikalā. “Tas bija kā atgriešanās Vallē pēc daudziem prombūtnes gadiem, kā no tāla ceļojuma. Satiku jaunus cilvēkus, kurus līdz tam nepazinu, satiku bijušos klientus no laika, kad biju sociālā darbiniece.”
“Mums ilgu laiku bija netradicionāls modelis,” saka Rita, kad jautāju par ģimeni. “Kopā jau divdesmit gadu, bet daudzus es un draugs Laimonis dzīvojām netālu viens no otra: es — Vallē, viņš — Mazzalvē.” Kopīgi pavadīja vien nedēļas nogales. “Tā ir pat labi, interesanti, nerodas pieradums, un gaidījām katru piektdienas vakaru, kad atkal būsim kopā. Nav laika muļķīgiem kašķiem.” Ģimenē aug arī meita Lolita. Savos 14 gados neesot izrādījusi interesi par likumiem, bet uz skatuves kāpusi vairākkārt un jau savā debijas sezonā teātra skatē ieguva labākās aktrises godalgu. Šajā lugā Rita un Lolita tēlo māsas. Žūrija tā arī neesot atšifrējusi, ka dzīvē abas sievietes ir māte un meita. Tik jauna no skata ir Rita. Kāds ir viņas mūžīgās jaunības noslēpums? Viņa teic, ka, iespējams, gēni, jo arī vecāmāte novecot sākusi vien pēc 50. “Vajag kārtīgi izgulēties, to gan es cenšos darīt,” atklāj Rita. ◆
