Aizkrauklietim Armandam Ķibildam dzimšanas diena šogad ir Pirmajās Lieldienās. Viņš ir arī no tiem, kuriem “paveicies” savu lielo dienu svinēt izolācijā. Tik samērā retas profesijas pārstāvim gan nesanāk sēdēt četrās sienās.
Starp celtniecību un siltumtīkliem
Kā lielākā daļa aizkraukliešu, arī Armanda vecāki un vecvecāki ir ienācēji šajā pusē. Viņa vecmammai, kura dzīvoja Vallē, te piedāvāja darbu, līdz ar to arī Armanda mamma pārcēlās uz dzīvi netālu — Sērenē, kur dzīvo joprojām. Tur arī pagāja lielākā dzīves daļa. Sērenē uzaudzis arī jaunākais brālis, kurš nu jau labu laiku dzīvo un strādā Anglijā. Armands studējis Rīgas Tehniskajā koledžā, vēlāk Rīgas Tehniskajā universitātē siltumenerģētiku un ieguvis arī maģistra grādu.
Vecāki gan nav saistīti ar inženierzinātnēm. Mamma bija grāmatvede, tētis ilgu laiku strādāja Sērenes zivjsaimniecībā. Tāpēc nevar teikt, ka profesija būtu pārmantota. Brīdī, kad vajadzēja izvēlēties nozari, kurā mācīties, domājis arī par celtniecību, bet tolaik šajā joma bija liela konkurence. “Tiku siltumenerģētiķos, pamazām iepatikās, un tagad ar to saistīts vairāk nekā desmit gadu, bet joprojām ir, kur augt, pilnveidoties,” stāsta Armands.
Pie rasēšanas dēļa ar citu atbildību
“Siltumenerģētika ir mans lauciņš, un pašlaik strādāju divās darbavietās. Patīk darba process — kad esmu klāt no rasējuma līdz pat objekta nodošanai ekspluatācijā. Lielākais gandarījums ir apmierināts pasūtītājs. Specializējos nevis privātmāju apkurē, bet lielo pilsētu, lielu uzņēmumu apkures sistēmu projektēšanā un projektu vadībā. Paralēli strādāju arī Aizkrauklē uzņēmumā “AKZ” par energopārvaldnieku. Aizsākums bija augstskolas laikā, kad praksē nokļuvu pie sava pasniedzēja, kuram pašam ir liels uzņēmums,” par savu šodienas darbu stāsta jubilārs.
Viņš nenoliedz, ka darbs nebūtu nervozs, jo būvniecība, projektēšana ir nozare, kurā ne viss notiek tā, kā uz papīra uzzīmēts. Atrisinot arvien lielākas problēmas, gandarījums par rezultātu lielāks un katra jauna situācija, katrs jauns objekts krāj pieredzi. Tomēr mūsdienās tik specifiska profesija kā siltumenerģētiķis jauniešu vidū neesot populāra. Varbūt jaunieši domā, ka darbs ir smags, tajā skaitā fizisks — kaut kas jāskrūvē, jāmetina. “Tajā gan nav nekā slikta, jo labi sākumā iepazīt melno darbu, pašam pamēģināt saskrūvēt to, ko kāds uzzīmējis uz papīra. Tad pie rasēšanas dēļa ej ar citu atbildību.”
Neaizraujas ar dzīves jēgas meklējumiem
Šajā krīzes laikā, kad valdība aicina visus palikt mājās, Armandam patiesībā ir nereāli sēdēt dzīvoklī Aizkrauklē. Arī intervijas dienā viņš vēlu vakarā atgriezās no darba Rēzeknē. Brīvajā laikā viņš labprāt medītu, makšķerētu, bet pašlaik lielā aizraušanās ir tautas dejas, viņš dejo kolektīvā “Pēda”. “Noteikti nevaru teikt, ka patīk vientulība, tāpēc dejoju. Vajag draugus, labu kompāniju. Ja nu vienīgi pēc ļoti smagas dienas, kad gribas pabūt vienam. Kas to zina, kā būs pēc gadiem desmit, varbūt dejošana vairs nebūs tik interesanta, pievērsīšos medībām.”
“Cerība mirst pēdējā, varbūt dzīvē paveiksies,” smejot saka Armands, kad jautāju par bērniem, sievu. “Gan jau, ka darbs nav pats svarīgākais, bet gan ģimene, tomēr uzskatu, ka viss, kas notiek, notiek uz labu, un daudz par to nedomāju. Ar dzīves jēgas meklējumiem nenodarbojos.”
Darba specifikas dēļ katru gadu izdodas aizceļot uz kādu eksotisku zemi. Sadarbībā ar uzņēmumu “Aerodium”, kas ražo vertikālos vēja tuneļus, būts gan Ķīnā, gan Tuvo Austrumu zemē Bahreinā, kā arī tepat netālu — Itālijā. “Tas jau labākais, kas var būt — man samaksā par darbu, un tajā pašā laikā redzu pasauli. Parasti komandējumi ir līdz divām nedēļām. Tieši tik, lai izbaudītu, pietiekami redzētu un sailgotos pēc mājām. Katrs komandējums ir ne tikai darbs, bet arī piedzīvojums, došanās pretī nezināmajam. Darbs, sarunas ar ķīniešiem vai arābiem ir saskarsme ar citu kultūru, citādu domāšanu,” ar aizrautību stāsta Armands.
Pēc saspringtā darba ārzemēs vai tepat Latvijā Aizkraukle ir lieliska vieta, kur atgriezties mierā, klusumā, izbraukt ar velosipēdu gar Daugavu un aizmirsties. ◆
