Kad “Staburagā” publicējām rakstiņu “Nevienam nevajadzīgs” par atrasto kaķēnu Kokneses estrādē, uz īpašu atsaucību necerējām. Jo neba šajā laikā, kad tik saspringta ekonomiskā situācija, kādam būs prātā noklīdis kaķēns. Taču patīkami kļūdījāmies.
Ceturtdien, 8. janvārī, kad rakstiņš bija publicēts, varējām teikt kā vienā no televīzijas raidījumiem: “Situācija mainās ik sekundi, ik brīdi”. Zvanīja interesenti no Skrīveriem, Jaunjelgavas, bet visvairāk — no Kokneses. Dažs vēlējās uzzināt par kaķēnu kaut ko vairāk, savukārt cits uzreiz teica: “Es viņu ņemu!”. Katrs zvanītājs pastāstīja arī kādu epizodi no savu mīluļu dzīves, kāda koknesiete — visai skumju gadījumu. Nesen viņas paziņa no Bauskas rajona mežā atradusi pamestus trīs kucēnus.
Kad piektdienas vakarā kaķēna jaunā saimniece jau bija sarunāta, divas stundas pirms “nodošanas ceremonijas” atskanēja telefona zvans. — Attēlā redzamais kaķēns ir mūsu Pičukiņš, — sacīja zvanītāja.
Kaķēna saimniece pastāstīja: — Pičukiņš bija dāvana manam dēlam Kristapam dzimšanas dienā 3. jūnijā. Tā kā kaķēns vēl bija ļoti mazs, viņu uz mājām atnesām tikai jūnija vidū. Pičuks bija ļoti ņiprs un ziņkārīgs kaķēns. Labprāt spēlējās ar pārējiem “ģimenes locekļiem” — suni, kucēnu un otru runčuku. Kad Pičuku izlaidām ārā, viņam patika aizšmaukt līdz sporta stadionam, kur parasti spēlējas bērni. Mēs bieži pēc viņa turp gājām. Oktobrī, skolēnu brīvdienās, viņš pazuda. Kāda meitene bija redzējusi pie skolas, izmeklējām visu apkārtni, bet — nekā. Mēs vairs necerējām, ka viņu atradīsim, bet dzīvē tomēr notiek brīnumi, — priecīgi teica Pičukiņa saimniece. Kur kaķēns pavadījis divus mēnešus — tas zināms vien pašam bēglim. Pēc izskata spriežot, pārāk slikti nav klājies.
Īpaši priecīgs bija Kristaps, kurš kaķēnu, mājās nesot, ielika azotē — draudziņa mīļākajā guļasvietā. Kad viendien piezvanījām zēnam, viņš pastāstīja, ka Pičukiņš draiskojas ar otru kaķi. Ārā viņu pagaidām nelaižot — runčuks to īpaši arī nevēloties.
— Ja jau dzīvē notiek tādi brīnumi, varbūt mans maijā pazudušais kaķis — melns ar mazu baltumiņu pakaklē — arī vēl atradīsies, — cerīgi teica viena no koknesietēm, kura bija pieteikusies Pičukiņam par saimnieci. Varbūt…
