Likums noteicis, ka ārstam bez pacienta ziņas jāizpilda un jānosūta instancēm speciālas veidlapas ar intīmiem datiem, ja cilvēkam diagnosticēts sifiliss, gonoreja, kašķis un vēl dažas slimības.
Likums noteicis, ka ārstam bez pacienta ziņas jāizpilda un jānosūta instancēm speciālas veidlapas ar intīmiem datiem, ja cilvēkam diagnosticēts sifiliss, gonoreja, kašķis un vēl dažas slimības. Veidlapā jāieraksta pacienta tautība, darbavieta, izglītība, nodarbošanās, dzimums, dzimšanas un ģimenes dati, mācību iestāde, adrese, bet pacienta piekrišana datu izpaušanai nav jāprasa.
Paziņojums par pacientu, kuram pirmo reizi dzīvē konstatēta kāda no šīm slimībām, ārstam 72 stundu laikā jānosūta Seksuāli transmisīvo un lipīgo ādas slimību valsts reģistram. Tā darbinieki apgalvo, ka šīs ziņas netiks izpaustas, bet tās nepieciešamas saslimšanas cēloņu pētīšanai un profilakses pasākumiem.
Daudziem slimiem cilvēkiem šis jaunums sarežģīs dzīvi. Īpaši laukos un mazpilsētās, kur ārstu pieņemamajās telpās pat sienām ir ausis un acis. Kā gan citādi ziņas par kādu nopietnu saslimšanu provincē varētu izplatīties kosmiskā ātrumā? Ne vienmēr gan jāvaino mediķi, jo viņu kabinetu durvis bieži vien ir tik plānas, ka viss, ko pacients stāsta ārstam, labi dzirdams arī rindā aiz durvīm sēdošajiem.
Daudzi ārsti uzskata, ka aizpildīt šādu veidlapu ir aizskaroši un nepieņemami, jo valstī joprojām nav nodrošināta personas datu aizsardzība. Tāpēc pacienti, kuri saslimuši ar kādu seksuāli transmisīvo vai ādas slimību, pie vietējā ārsta nemaz nevēršas, jo kautrējas un baidās, ka tā var izpostīt gan savu karjeru, gan ģimenes laimi.
No otras puses, saskarsme ar slimajiem cilvēkiem, kuri neārstējas vai pat paši nezina, ka slimi, ir bīstama sabiedrībai. Tāpēc informācijas apkopošana būtu vajadzīga, bet tai jābūt slepenai.
Mūsu valstī taču ir tik daudz slepenu lietu! Nerunājot par “kara noslēpumiem”, daudzi dienesti, iestādes un firmas nedrīkst izpaust ziņas par darbinieku algām, interešu konfliktiem un dažādu noziegumu atklāšanas gaitu. Mums, žurnālistiem, bez saskaņošanas ar augstāko priekšniecību ne reizi vien ziņas atsakās sniegt gan valsts ierēdņi, gan privātbiznesa pārstāvji, pat Lielrīgas reģiona lauksaimniecības pārvalde. Kāpēc tāda pati attieksme nevarētu būt arī pret cilvēkiem ar veselības problēmām?
