— Agrāk biju iedomājusies, ka man ir humora izjūta. Tagad saprotu, ka nav, jo bieži vien tad, kad it kā būtu jāsmejas, drīzāk gribas raudāt.
— Agrāk biju iedomājusies, ka man ir humora izjūta. Tagad saprotu, ka nav, jo bieži vien tad, kad it kā būtu jāsmejas, drīzāk gribas raudāt. Man, piemēram, nenāk smiekli, kad telefona būdiņā iesprostotam cilvēkam laiž virsū dūmus un viņš pārbīlī pārvērstu seju tajā dauzās kā krātiņā ieslodzīts mežonīgs zvērs. Man viņa ir žēl. Varbūt neesmu normāla, — par sevi saka kāda paziņa.
Man ir tāpat, — arī es nekādi nevarēju “izspiest” smieklus, kad skatītāju smīdināšanai vienā no televīzijas raidījumiem rādīja ar slēpto kameru filmētu sižetu — trako kreklā, sasaitētām rokām, aizlīmētu muti pie kādas pensionāres pieskrēja “pacients” ar nolūku, lai viņu atbrīvo no apģērba, bet viņam pakaļ skrēja divi “ārsti”. Pārsteigtā vecā sieviete tik vien varēja, kā aizklāt ar rokām seju. Man šķiet, ka cilvēkam ar vājāku nervu sistēmu no pārbīļa apstātos sirds. Tā arī nesapratu, par ko jāsmejas – par trako, sievieti vai mediķiem.
Nekad nav nākuši smiekli, kad cilvēki viens otram triepj ģīmī tortes vai mētājas ar ēdienu. Bieži vien pārprastā humora galvenais nolūks ir paņirgāšanās par vājāko, neglītāko. Un tad jau nav jābrīnās, ka, šāda “humora” pārņemti, varoņi cilā dūres, zog, lamājas, jo tas taču ir jocīgi, ka no tevis baidās. Galvenais – tu esi varens.
Patīkami bija lasīt ziņu, ka par mēra izjūtas trūkumu humora raidījumos var iesūdzēt tiesā. Beļģu slēptās kameras šovs iesūdzēts par to, ka, inscenējot līķa atdzīvošanos, pārbiedējis trīs apkopējas. Izjokošana notika bēru telpā, kur kāds aktieris gulēja zārkā, izliekoties par mirušu. Trim apkopējām lūdza izņemt no mirušā žaketes atslēgu, un, kad līķis pēkšņi atdzīvojās, tika nofilmēta darbinieču reakcija. Sievietes apgalvo, ka izjokošanas rezultātā radušās psiholoģiskas problēmas.
Manuprāt, smieklu izraisīšanu var pielīdzināt smalkas mežģīnes darināšanai. Tikai to dara ar vārdiem. Un pasmiešanās par sevi, nevis citiem, ir daudz svētīgāka un veselīgāka. To apliecinājuši, piemēram, krievu humoristi, angļu un franču komēdiju meistari.
