Ir marta beigas, jānāk pavasarim. Taču, jo ilgāk tas kavējas, jo lielāka ir varbūtība, ka pavasaris nāk ar pamatīgiem paliem.
Ir marta beigas, jānāk pavasarim. Taču, jo ilgāk tas kavējas, jo lielāka ir varbūtība, ka pavasaris nāk ar pamatīgiem paliem.
Viena no lielākajām autoritātēm hidroloģijā LLU profesors Ansis Zīverts stāsta, ka Jelgavā varētu atkārtoties 1958. gads. Toreiz pavasara palos pārplūda daļa pilsētas, cieta lauku rajoni. Taču ir arī tāda varbūtība, ka sniegs dienā kusīs, naktī piesals, tādējādi šie pavasara ūdeņi noskries pakāpeniski. Vislielākās bažas profesoram ir saistībā ar Jēkabpili. Tā plūdu ziņā ir visbīstamākā vieta Latvijā.
Nepabeigtā Daugavas kaskāde
Pagājušajā gadsimtā palu ūdeņiem visbagātākajā 1931. gadā Daugava pie Jēkabpils pārsniedza savu vasaras vidējo līmeni par 5,56 metriem. Upes caurplūdums tur bija 7470 kubikmetru sekundē. Tomēr visaugstākais reģistrētais Daugavas, ja tā var teikt, katastrofālais rekords — 6,46 metri virs vasaras vidējā līmeņa — Jēkabpilī tika fiksēts 1981. gada 31. martā. Topavasar upes baseinā kūstošā sniega daudzums bija viduvējs — tāds kā statistiski katru otro gadu. Upes caurplūdums bija tikai 2920 kubikmetru sekundē. Kāpēc notika šāda dabas katastrofa? Vainīgs bija pamatīgais ledus un vižņu jeb iekšledus sastrēgums. Aiz tā salīdzinoši nelielā — ap 40—50 kilometru garā — upes posmā ap Jēkabpili ūdens līmenis sāka celties pēkšņi un strauji. Jāpiebilst, ka ledus un vižņu sastrēgumi veidojas tur, kur cilvēks dabu ir pārveidojis. Proti, Daugavas straujais tecējums tur norimst, un sāk plesties Pļaviņu HES ūdenskrātuve.
Jau kopš pagājušā gadsimta sākuma bijuši dažādi Daugavas hidroelektrostaciju būves varianti. Rezultātā īstenojās tas, ko šodien redzam — HES pie Doles, Ķeguma un Aizkraukles. Bet pēc sākotnējā plāna vajadzēja būt arī Daugavpils HES. Ja šī ceturtā kaskādes hidroelektrostacija tiktu uzbūvēta, plūdu problēmas Daugavā, pirmkārt, samazinātos, otrkārt, pārceltos uz kādu mazāk apdzīvotu un saimnieciski aktīvu vietu nekā Jēkabpils un tai piegulošais Salas pagasts.
Pēc kādas formulas veidojas vižņi?
Vēl līdz šim zinātnei nav izdevies pietiekami smalki izpētīt, kā veidojas vižņi jeb iekšledus kristāli. Svarīgs gan gaisa mitrums, temperatūra, gan ūdens līmenis, straumes ātrums, mutuļošanās jeb turbulence. Bieži gadījušās bargas ziemas, kad Daugavai ātri pārvelkas parastā ledus kārta un vižņu veidošanās tajā ilgst tikai pāris dienu. Dažreiz vižņu veidošanās pārsniegusi pat mēnesi. Lielupē, kur straume ir lēnāka, šādas vižņu problēmas tikpat kā nav.
Kas ar šo iekšledus kristālu bezveidīgo masu notiek? Tā plūst pa upi uz leju, līdz biezā slānī sastājas tur, kur straumes ātrums samazinājies. Kopš tika uzbūvēta Pļaviņu HES, no augšteces brīvi plūstošā dzīvā Daugava it kā atduras, kļūst pavisam lēna 20 kilometru zem Jēkabpils, kur pie Aiviekstes ietekas sāk plesties tā sauktā Pļaviņu jūra — spēkstacijas lielā ūdenskrātuve. Tur tad arī bieži izveidojas pamatīgs vižņu sastrēgums, kas 1981. gada decembrī un janvārī, esot augstam ūdens līmenim, sablīvējās un sasala sešu metru dziļumā — gandrīz līdz upes dibenam.
Speciālisti lēš, ka vižņu un ledus aizsprosta apjoms tur līdzinājās 20 miljoniem kubikmetru. Šāda “korķa” pārvarēšanai Daugavai vajadzēja nepieredzētu spēku, ko varēja radīt vienīgi milzīga palu ūdeņu masa.
Toreizējie varasvīri, redzēdami, ka Daugavas ledi no Pļaviņu HES līdz pat Līvāniem stāv, bet ūdens līmenis ceļas, nosprieda, ka ož pēc pulvera. No Kauņas tika izsaukts 13 sapieru. Tā 29. martā sākās bezjēdzīga milzīgā vižņu sablīvējuma spridzināšana un bombardēšana no gaisa (no 29. marta līdz 2. aprīlim tika nomests 100 aviobumbu). Sprādzienu vietās pašķīda ledus putra, bet lielā bezveidīgā masa uz šiem triecieniem nereaģēja.
(Saīsināti no laikraksta “Zemgales Ziņas”)
