Aizvadītā nedēļa aizritēja normālā darba ritmā. Lai gan Skrīveru novada domē kā teritoriālplānotāja strādāju pusslodzi, dienas bija piesātinātas — veidojam jauno Skrīveru novada attīstības programmu, un es rūpīgi gatavoju un vadu sanāksmes darba grupām. Sākot darbu, izveidojām trīs darba grupas, bet pagājušonedēļ vēl trīs — kultūras un sporta, izglītības un sociālo lietu. Programma jāsagatavo pusotrā gadā — tas ir pietiekami ilgs laiks, lai visu varētu pamatīgi izsvērt un apdomāt. Iepriekšējais Skrīveru pagasta sociāli ekonomiskās attīstības plāns bija paredzēts 12 gadiem, un tā darbības laiks jau beidzies.
Pagājušajā nedēļā notika vides un infrastruktūras un tautsaimniecības darba grupu sanāksmes. Tā labāk iepazīstu Skrīverus.
Esmu rūjieniete, deviņus gadus dzīvoju Ogrē, Skrīveros strādāju kopš šīgada janvāra. Skrīveri mani savaldzināja uzreiz, tie atgādina Rūjienu, patīk arī kolēģu uzmanība un sirsnība. Skrīveru centrs pēc apbūves un funkcionalitātes līdzinās jaukai mazpilsētai. Manuprāt, mazpilsētas ir nenovērtētas, tām ir attīstības potenciāls. Man nācies strādāt attīstības jomā Kārsavā, Strenčos, Cesvainē, Mazsalacā un, protams, Rūjienā.
Par Skrīveru attīstību man ir savs viedoklis, un pagaidām tas ir skats no malas. Izmantoju savu pieredzi, tomēr neesmu guru, kas visu pateiks priekšā un neilgā laikā uzzīmēs nākotnes vīzijas, un tas arī nav mans uzdevums. Katram ir iespēja izteikt savu redzējumu, tādēļ jau vietējie cilvēki pulcējas kopā un pauž savu viedokli. Darba grupās cenšos neļaut apstrīdēt vienam otra domas.
Paldies Vairas tantei — viņas uzvārdu gan nezinu, šī kundze cienījamos gados man piezvanīja un ierosināja uzlabot sociālos pakalpojumus. Sacīja, ka Skrīveru sociālajā dienestā vajag veļas rulli gludināšanai, jo mājās esot grūti izgludināt segu un citus lielus veļas gabalus — vecie cilvēki atšķirībā no jaunajiem gultasveļu vēl gludina. Aicinu arī citus iedzīvotājus būt aktīviem.
Naudai attīstībā, tāpat kā dzīvē, nav noteicošā loma. Džima Rona audiogrāmatā “2004 Weekend Leadership Event” teikts: “Dzīve un bizness rit un mainās kā gadalaiki. Jūs nevarat mainīt gadalaikus, bet varat mainīt sevi. Strādājiet vēl cītīgāk pie savas izaugsmes, nekā jūs strādājat darbā. Mūsu ienākumus galvenokārt nosaka mūsu pārliecība (filosofija), ne tik daudz ekonomika. Tas ir lieliski! Jo, ja jau nevar ietekmēt ekonomiku, sevi taču var ietekmēt! Pavasaris nav garantija, ka būs raža. Bet tā ir iespēja dēstīt. Tas ir īss gadalaiks. Sējiet ātri un bagātīgi. Sējiet kvalitatīvi.”
D. Rona domas ir saistītas ar pēdējā gada, ne tikai šīs nedēļas, aktuālākajiem jautājumiem — nodokļi un pensionēšanās vecums. Jaunā Saeimas Demogrāfijas politikas apakškomisija domās, kā uzlabot demogrāfisko situāciju. Savukārt Valsts ieņēmumu dienests aktualizējis informāciju, ka ir tiesīgs iekasēt par pēdējiem trijiem gadiem nesamaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokļa starpību, ja iedzīvotāji Latvijā nav nokārtojuši nerezidenta jeb ārvalstīs dzīvojošas un tur nodokļus maksājošas personas statusu. Bet kas maksās vecākiem par to, ka viņi bija spiesti aizbraukt un strādāt ārvalstīs, būtībā atstājot novārtā savus bērnus? Kas maksās par aizbraukšanas dēļ izirušajām ģimenēm?
Kļuvis zināms, ka 2021. gadā pensionēšanās vecums sievietēm un vīriešiem sasniegs 65 gadus. Tas, kuram ir laba veselība, strādā arī 75 gadu vecumā un ilgāk, bet būsim godīgi un objektīvi — lielai daļai cilvēku jau ap 60 gadiem strādāt ir ļoti grūti, kur nu vēl ilgāk! Vai viņiem darbavietā atļaus strādāt mazāku slodzi vai arī piedāvās citu alternatīvu? Ko darīt, lai sevi vecumdienās nodrošinātu arī materiāli? Tikai maksājot valstij nodokļus, diemžēl nav garantijas, ka pensiju arī saņemšu. Mēs ģimenē esam izvēlējušies krāt pensiju Austrijas apdrošināšanas kompānijā “GRAWE”, saskaņā ar uzkrājošās apdrošināšanas līgumu iemaksājot naudu reizi gadā, un šo kompāniju es iesaku arī saviem draugiem. Kad beigsies līguma termiņš, es varēšu izņemt visu savu naudu vai arī noslēgt līgumu par pensijas izmaksu, vai pat saņemt Austrijas privāto mūža pensiju. Austrijas valsts normatīvie akti sniedz ne tikai lielu drošību, bet garantē arī peļņu.
Latvijā atkal viesojās starptautisko aizdevēju pārstāvji. Valdība grib pagarināt aizdevuma atmaksas termiņu. Aizņēmumu bez konkrētiem mērķiem neatbalstu, jo nav skaidrs, kā mēs parādu atdosim un kas atdos? Kam mēs aizņemamies — skaistai dzīvei vai attīstībai? Politiķiem un valsts ierēdņiem uzņēmējus vajadzētu cienīt, nevis uzlūkot kā potenciālus noziedzniekus, jo atšķirībā no ierēdņiem, kurus uztur no iedzīvotāju un uzņēmēju iemaksātajiem nodokļiem, uzņēmējiem ir jāsagādā darbs citiem, jāmaksā tiem, kas strādā, un vēl jāpanāk, lai viņi strādā. Un, protams, jāmaksā nodokļi, kuru palielināšana Latvijā ir īpatnējs uzņēmējdarbības “stimulēšanas” veids.
Arī es pirms 14 gadiem tieši aprīlī nodibināju uzņēmumu, tas sniedz pakalpojumus teritoriālplānošanā, piedalāmies pašvaldību iepirkumos, vajadzīgs laiks arī uzņēmuma vadīšanai. Uzņēmums savulaik saņēmis Rūjienas pašvaldības apbalvojumu kā piektais lielākais nodokļu maksātājs. Esam saņēmuši VID apbalvojumu par devīto vietu mazo uzņēmumu grupā visvairāk iemaksāto nodokļu dēļ Vidzemes reģionā. Nodokļos maksājam vairāk nekā pusi nopelnītās naudas — tas ir ļoti daudz, tādēļ gribētu, lai nodokļu maksātāju naudas izlietojums valstī ir caurspīdīgs, lai ikviens zinātu, kur šī nauda paliek, kādiem mērķiem to tērē.
Ikvienai pašvaldībai iepirkumu konkursos vajadzētu būt ieinteresētai atbalstīt vietējos vai mazos uzņēmumus, bet iepirkumu konkursu prasības liecina par ko citu. Mana darba pieredze pašvaldībās ir turpat 20 gadu, un es varu salīdzināt uzņēmējdarbību ar pašvaldības darbību — tās tomēr ir ļoti dažādas institūcijas. Ir nepieciešama labāka gan uzņēmēju, gan pašvaldību speciālistu sapratne un zināšanas.
Ģimenes valsts pabalstu nākamgad plāno aizstāt ar nodokļu atlaidēm strādājošajiem vecākiem un pašvaldību sociālo palīdzību nestrādājošajiem un trūcīgajiem vecākiem. Vai tā būs pareizi? Vecākiem vajag iespēju strādāt un nopelnīt tepat Latvijā, un tad nebūs jādomā par pabalstiem. Katrs pabalsts ir pazemojums tā lūdzējam un saņēmējam — es ar to domāju parastu ģimeni, kura grib un var strādāt.
Nedēļas nogali pavadīju ģimenes lokā — lai vismaz divas dienas pilnvērtīgi varam būt kopā. Lai gan esmu apguvusi arhitektes un ekonomistes profesiju, “skolā nākas iet” atkal un atkal — pagājušajā gadā vecākā meita pabeidza 12. klasi, bet dēls sāka iet 1. klasē. Katrai jaunajai paaudzei šķiet, ka ar to ir sākusies pasaule, bet mēs varam smaidīt, jo zinām, ka arī kādreiz tādi esam bijuši.
