Kaut visi apkārt ”cepas” par baigo krīzi, es izmantoju katru izdevību kaut kur aizbraukt, jo tā ir mana pievienotā vērtība, kuru neviens nevar atņemt.
Šoreiz pierunāju kolēģi, lai brauc līdzi, bet labāk tomēr braukt vienam, jo es esmu skrējējs, un lēnie ”kukuruzņiķi”, tā sauca divplākšņus, man tikai traucē.
Lidojums par 6 latiemKaut gan sākumā es tam neticēju, pie jaukajām meitenēm tūrisma firmā ”Makrel Travel” dabūju lētās biļetes, un brauciens ar lidmašīnu uz Brēmeni un atpakaļ man izmaksāja tikai 6 latus. Tātad 29. marta rītā, kad Latvijā šausmīgi gāza lietus, ielidojām saulainajā, pavasarīgajā, ziedošajā Brēmenē. Kā jau ierasts, braucu bez viesnīcas rezervācijas, tāpēc nācās krietni papūlēties tādu atrast. Beigās ”noenkurojāmies” viesnīcā ”Eiropa” piecu kilometru attālumā no centra par 25 eiro diennaktī ar brokastīm. Vācijā tas ir lēti. Bet meklēšanā jau arī ir tā romantika, jo ”pie gatavas bļodas” zūd viss asums.
Līdzīga RīgaiBrēmene lieluma ziņā ir apmēram kā Rīga, bet skaistāka, jo nav tādas neizteiksmīgas, masīvas tirdzniecības apbūves kā Krasta ielā. Brēmenei kopā ar Brēmenhāfenes dziļūdens ostu ir piešķirts atsevišķas pilsētzemes statuss.Pilsētā ir intensīva velosipēdistu satiksme, jo visās ielās ir arī veloceliņi. Dažreiz velosipēdistus aptur policija un pārbauda braukšanas apliecības. Daudzi gar Vēzeres krastu skrien un nūjo.Pierasta lieta Brēmenē ir jauktie pārīši — vāciešu puisis ar afroamerikānieti vai otrādi. Visur ir daudz melnādaino un metisu, bet visi izturas draudzīgi.
Izpalīdzīgi un pedantiskiBrēmenē šajā laikā jau zied narcises, krokusi, mārpuķītes un plaukst koki. Cilvēki smaidīgi, izpalīdzīgi. Nepatīk vienīgi tas viņu pedantisms — vācietis pat nakts laikā, kad ielās nav mašīnu, stāvēs pie gājēju pārejas un gaidīs zaļo gaismu! Arī ”bomži” un ubagi tur ir.
Ēzelītis kā nopulētsVecpilsēta ir maza, bet skaista. Brēmene kara laikā nav stipri cietusi, visas celtnes ir saglabājušās. Centrālās figūras tirgus vai rātslaukumā ir bronzas Brēmenes muzikanti, kuri gan tur novietoti tikai 1951. gadā. Pieskaršanās tiem nes laimi un piepilda vēlēšanās, tāpēc ēzelīša purns un kājas spīd kā nopulētas. Galvenā ir Rolanda skulptūra — taisnības un brīvības simbols. Tā iekļauta pasaules vēsturiskā mantojuma sarakstā. Rolanda figūru Vācijā ir daudz, un arī Rīgā tāda ir, bet Brēmenē ir senākā un lielākā — izveidota 1404. gadā un ir 5,55 metrus augsta. Tās skatiens vērsts uz bīskapa apartamentiem, lai brīdinātu par cietsirdīgu izturēšanos pret iedzīvotājiem.Varens ir Svētā Pētera divtorņu doms. Visapkārt laukumam ir vienīgi vēsturiskas celtnes, bet iespaidu nedaudz sabojā modernā stiklotā valdes ēka, celta 1966. gadā.Neredzēju Meisenes porcelāna zvanus, tikai dzirdēju, kā tie skan, jo visu bez gida neatrast.Ir daudz parku, un vienā no tiem novietots milzīgs piemineklis zilonim. Tā esot Namībijas prezidenta dāvana. Parkos lēkā vāveres un ir tik drošas, ka ēd no rokas.
Pāris dienu par mazNeaizbraucu arī uz Brēmenhāfeni, jo mans kolēģis to nevēlējās. Vienam nepatika braukt un nebija arī laika. Pāris dienās, ejot kājām, visu Brēmeni apskatīt nav iespējams, tāpēc varbūt braukšu vēl. 1.aprīlī, lai redzētu saullēktu, rīta miglā tīto upi un vasarnīcas, uz lidostu pēc kartes astoņus kilometrus gājām kājām. Tā ne tikai ietaupījām, bet tā bija brīnišķīga pastaiga svaigā gaisā.Nežēlojieties par krīzi, grūtajiem laikiem, esiet labestīgi un vairāk smaidiet! Ja ir vēlēšanās, aizceļot kaut vai uz tuvējām kaimiņvalstīm var jebkurš. Atšķirībā no mantas tā ir vērtība, kuru neviens nevar atņemt un kura nezudīs nekad.
