Zvaigznes dienā, pareizticīgo Ziemassvētku priekšvakarā, Aizkrauklē ciemojās Latvijā nu jau reti sastopama viešņa — slavenā Milānas operteātra “La Scala” stažiere Alise Zinovjeva.
Zvaigznes dienā, pareizticīgo Ziemassvētku priekšvakarā, Aizkrauklē ciemojās Latvijā nu jau reti sastopama viešņa — slavenā Milānas operteātra “La Scala” stažiere Alise Zinovjeva.
Par Alises turpmākajām gaitām pēc Pētera Barisona Aizkraukles mūzikas skolas beigšanas “Staburags” ir rakstījis vairākkārt. Ja Alisei pašai nav bijis laika vai iespēju ienākt redakcijā, katru nozīmīgāku jaunumu mums vienmēr ir paziņojusi Alises nenogurdināmā māte Ļubova. Viņa vienlaikus ir arī meitas menedžere.
Aizkustinājuma asaras
Mūzikas skolā, kuru savlaik beigusi, Alise ieradās kopā ar saviem vecākiem. Diemžēl dzirdēt Alise dziedājumu, kā mēdz teikt, “dzīvajā” nevarējām, jo klimata maiņas dēļ balssaites esot nedaudz cietušas. Ārijas, kuras Alise dziedāja koncertā Doma baznīcā Rīgā pērnā gada pavasarī kopā ar Latvijas Universitātes jaukto kori “Juventus” un valsts simfonisko orķestri, ierakstā skanēja fonā.
Sākot sarunu ar klausītājiem, kuru bija pilna zāle, Alisei no emocionāla aizkustinājuma acīs sariesās asaras, un kādu brīdi viņa pat nevarēja parunāt. Lai cik maza salīdzinājumā ar Itālijas mērogiem ir mūsu provinces pilsētiņa, te pagājusi Alises bērnība un agrīnā jaunība, te joprojām dzīvo viņas pirmie skolotāji un draugi.
Aizkraukli atceras vienmēr
Alise, kuras dzīve tagad paiet galvenokārt Itālijā, mazo Aizkraukli varētu arī neatcerēties, bet nē! Par pilsētiņu Daugavas krastā viņa stāsta draugiem un kolēģiem, rāda fotogrāfijas un demonstrē videofilmu, reizēm preses konferencēs uz galda uzliek ne tikai Latvijas valsts simbolu, bet arī karodziņu ar Aizkraukles ģerboni.
Šāda rīcība aizkustina. Zinu daudzus nu jau pazīstamus māksliniekus un aktierus, kuri savu dzimto vietu atceras tikai dzīves aprakstā vai it kā garāmejot piemin kādā intervijā. Cilvēks, kas nenovērtē pamatus, uz kuriem izdevies uzbūvēt drošu un skaistu ēku, nav savu panākumu cienīgs.
Katalogs zelta burtiem
Ļubovas kundze rāda Milānas operas teātra “La Scala” ikgadējo krāšņo katalogu, kurā publicēti visu teātra darbinieku vārdi, portreti un lomu apraksti, un nespēj noslēpt lepnumu, ka tajā lasāms arī Alises Zinovjevas vārds. Iekļuvis katalogā pašā pēdējā brīdī.
Vēl tagad nespējot noticēt, ka tā ir realitāte. Ar tik lielu panākumu, kaut pagaidām tikai stažieres statusā, ir grūti aprast gan pašai dziedātājai, gan vecākiem.
Japāņi pēc autogrāfa stāv rindā
Kaut arī tik tikko “iemesta” slavenā operteātra darba ritmā, Alise jau bijusi pirmajās nozīmīgākajās viesizrādēs Japānā. Turp devusies ļoti liela teātra mākslinieku un darbinieku grupa — pavisam ap 400 cilvēku. Lai visi reizē nokļūtu Uzlecošās saules zemē, nācies īrēt divas “Boeing” tipa lidmašīnas.
Japāņi ir smalki opermākslas pazinēji un prot novērtēt labu sniegumu. Arī solistos iesācējos viņi jau saskata nākotnē lielas zvaigznes, tāpēc autogrāfus lūdz ne tikai primadonnām un premjeriem. Alise stāsta, ka pēc dziedātāju, arī viņas, autogrāfiem japāņi nenogurstoši stāvējuši kilometru garā rindā.
Alise — Francijas karaliene
Aizkraukliešus interesēja, kādas lomas Alisei uztic teātrī. Viena no tām ir Francijas karalienes loma kādā nezināmā, līdz šim ļoti maz iestudētā Gaetano Doniceti operā. Alises karaliene ir valdonīga, nežēlīga sieviete, kura pat nogalina savu vīru.
Bet Alisei pašai vislabāk patīk ārijas no Verdi operām, īpaši “Aīdas”, “Trubadūra”, mazāk mīļš ir Pučīni. Ja ārijas kādam koncertam var izvēlēties, dziedātāja piemēro lomas savai būtībai, raksturam, patīk spēcīgu, par sevi pārliecinātu sieviešu lomas. Alise domā, ka nekad nespētu tēlot trauslas, maigas, biklas sievietes, piemēram, Mimi “Bohēmā”.
“Peldošā” balss
Profesionāles, mūzikas skolas pedagoģes, gribēja zināt, kāda tad īsti pašlaik ir Alises balss. Savlaik viņa mūzikas skolā dziedāja soprānu.
Šajā ziņā Alisei gājis kā hameleonam. Balss dziedātājam attīstās un mainās līdz kādiem 30 gadiem, to pašlaik izjūt arī Alise. Diapazons arvien paplašinās, un soliste var nodziedāt gan soprānam, gan mecosoprānam domātās ārijas.
Kad gatavojusies atlasei iekļūšanai “La Scalas” stažieros, Alise izvēlējusies un iestudējusi soprānam domātās ārijas, kaut gan zinājusi, ka mazāk konkurentu būs mecosoprānu grupā. Viņa izturējusi arī lielo soprānu konkursu, taču žūrijas komisija sapratusi, ka viņa tikpat labi var dziedāt arī mecosoprānu, un, ja nepieciešams, Alise to darot.
Slaveni, bet vienkārši cilvēki
Stāstot par slavenībām, ar kādām Alise Itālijā iepazinusies un kopīgi dziedājusi koncertos, viņa uzsver, cik vienkārši cilvēki ir daudzi ievērojami solisti. Kaut vai slavenā Monserata Kabaljē, kura dziedājusi arī Rīgā, vai Lučano Pavaroti.
Reiz tiekoties viņš it kā jokojot solījis savu meitiņu, ja tāda būšot, nosaukt par Alisi. Pagājis kāds laiks, un Pavaroti jaunajai sievai dzimuši dvīņi. Puisītis diemžēl dzemdībās nomiris, bet meitiņu Pavaroti patiešām nosaucis par Alisi!
Saldējumu cenšas neēst
Interesē klausītājus arī gluži sadzīviskas lietas. Kā viņa tiek ar visu galā, vai iznāk laika arī personiskajai dzīvei, kādas ir balss saudzēšanas metodes utt.
Tikt ar visu galā, laiku rūpīgi plānojot, Alisei iemācījuši vecāki — paldies viņiem par stingrību, jo citādi jau nekas nebūtu iznācis. Alise mājās visu dara pati — mazgā, tīra, gatavo ēdienu, un viņai tas patīk. Kaut arī līgavainis ir bagāts cilvēks, Alisei nav ne mājkalpotājas, ne kādas citas palīdzes.
Lai saudzētu balsi, Alise cenšas neēst saldējumu pat vasarā. Pirms koncerta nekādā gadījumā neēd šokolādi, jo tad “aizķep” balssaites. Arī labi paēst pirms dziedāšanas viņa nevar, jo grūti dziedāt — ēd viņa divas trīs stundas pirms koncerta, jo dziedāšanai tomēr vajadzīgs spēks.
Itālijā ir maigs klimats, un Alise tikpat kā neslimo. Tomēr drošības labad vienreiz gadā vakcinējas pret vīrusu infekcijām, jo tik slavenā teātrī, kur ir milzīga konkurence, iesācējs nedrīkst atļauties slimot.
Itālijā pietrūkst sniega
Klausoties pati savā balsī, kas skanēja ierakstā, Alise raudzījās pa logu un ar acīm smaidīja. Vēlāk viņa teica: priecājos par sniegu, kura man Itālijā tik ļoti pietrūkst. Nostalģija pēc dzimtenes — tā ir slimība, kuru nevar izārstēt, tikai uz laiku apārstēt, atbraucot ciemos un tiekoties ar tuviniekiem, draugiem, paziņām.
Un vismaz divreiz gadā Alise cenšas atbraukt uz Latviju, lai mazinātu šīs ilgas. Līdz šim viņa gandrīz vienmēr ir bijusi arī Aizkrauklē, jo te dzīvoja viņas vecāki. Tagad vecāki pārcēlušies uz Rīgu, un Aizkrauklē Alisei paliek tikai draugi un talanta cienītāji. Mēs ceram, ka, arī slavena māksliniece būdama, Alise neaizmirsīs vietu, kurā piedzimusi gan kā cilvēks, gan kā dziedātāja.
