Aizkrauklietei Vinetai Bērziņai ir Latvijas amatniecības kameras izsniegts pavāres meistares diploms.
Aizkrauklietei Vinetai Bērziņai ir Latvijas amatniecības kameras izsniegts pavāres meistares diploms. Taču viņa uzskata, ka galvenais, lai gūtu panākumus pavārmākslā, ir nevis dokuments, bet gan dabas dots talants, kuru pilnveido darbā.
Ģimenes tradīcija
–– Kāpēc izvēlējāties pavāres profesiju?
–– Mūsu ģimenē bija daudz bērnu. Māte strādāja tirdzniecībā par uzņēmuma direktori un mājās bija reti. Arī tēvam nebija daudz brīvā laika. Tāpēc mums pašiem jau no agras bērnības bija jāiemācās gatavot. Vecākā māsa pēc vidusskolas absolvēšanas apguva pārtikas tehnoloģes profesiju, un, kamēr viņa Madonā bija praksē, es gāju skatīties, kā top konditorejas izstrādājumi. Tas mani ļoti ieinteresēja. Mani ņēma līdzi uz kāzām un citiem godiem par galdameitu. Man bija ķēriens uz ēdienu gatavošanu, dekorēšanu un pasniegšanu. Likumsakarīgi iestājos Vecbebru tehnikumā, lai mācītos par pavāri. Vēlāk turpināju mācīties un ieguvu meistares diplomu. Taču ne jau papīra gabalam ir galvenā nozīme. Ir jābūt apveltītam ar talantu un jāspēj radoši domāt. Nevar strādāt tikai naudas dēļ –– darbs ir jāmīl, un tikai tad var gūt panākumus. Pie mums uzņēmumā strādā meitenes, kurām vēl nav meistares diploma, taču viņām ir pavāres talants.
Ar talantu vien nepietiek
–– Vai ar talantu vien pietiek, lai prastu garšīgi gatavot?
–– Nē. Ar garšas izjūtu vien ir par maz. Primitīvākās lietas katrs no mums jau zina intuitīvi, taču ir noteiktas pamatzināšanas, kuras var apgūt, vienīgi mācoties pie speciālista. Tomēr tikai retais spēj no vienkāršām lietām uzburt kādu neparastu ēdienu. Nevajag neko pārāk sarežģīt, tikai atklāt to, kas nevienam citam vēl nav ienācis prātā. Ja tas izdodas, ir atrasts paņēmiens, kā “iebarot” klientus. Šodien cilvēki arvien retāk izvēlas sarežģītus ēdienus. Galvenais, lai tie būtu garšīgi, vienkārši un skaisti noformēti.
Iztiek bez ķīmijas
–– Kā to panākt?
–– Mēs strādājam ar ļoti labām dabīgām izejvielām. Līdz ar to ēdiena cena ir atbilstoša kvalitātei. Produktus pērkam no zemniekiem.
–– Vai strādāt ar dabīgajām izejvielām ir sarežģītāk?
–– Tā varētu teikt. Ēdiena derīguma termiņš ir īsāks, arī pagatavošanai jāiegulda lielāks darbs, nekā izmantojot pusfabrikātus un dažādas piedevas, taču ieguvumu ir vairāk. Piemēram, kartupeļu biezeni gatavojam no īpaši izvēlētas kartupeļu šķirnes, nevis no pulvera, kuru iejauc karstā ūdenī. Protams, nevienā skolā nemāca, kura kartupeļu šķirne šim nolūkam ir vispiemērotākā. To mēs esam atklājuši, izmēģinot ļoti daudzas. Rezultātā pie mums ar kartupeļu biezeni baro pat mazus bērnus, kuri vēl nemāk sēdēt. Tā ir ļoti liela uzticēšanās. Arī kartupeļu pankūkas jāgatavo no noteiktas šķirnes kartupeļiem, lai tās būtu zeltaini brūnas un ar laiku nepaliktu tumšas.
Jebkurš šodien sevi var nosaukt par profesionālu pavāru, taču ikdienā izmanto pusfabrikātus un dažādus koncentrātus. Tas būtu manis necienīgi. Nespēju iedomāties, ka ēdiena gatavošanā man būtu jāizmanto ķīmija un pulverīši. Piemēram, nav skaidrs, kāpēc jālieto citronskābe, ja lieliski var iztikt ar citrona sulu. Turklāt citronam ir ne tikai skābums, bet arī lielisks aromāts, kas ēdienam piešķir gan garšu, gan smaržu. Pat salātos lietojam īstu citrona sulu.
Firmas zīme
–– Arī konditorejā var iztikt bez ķīmiskajām piedevām?
–– Protams. Tas gan ir sarežģītāk, taču garša nav salīdzināma, un kūka spēj cilvēkiem sagādāt daudz vairāk prieka un negaidītu pārsteigumu. Vērojot citu firmu konditorejas izstrādājumus, redzu, ka arvien biežāk dekorēšanai izmanto dažādus gatavus pusfabrikātus –– lapiņas, spīdīgas bumbiņas un citas lietas. Reti var ieraudzīt no krēma ar rokām gatavotas rozītes vai citus dekorus. Patīkams izņēmums ir “Meduslāča” produkcija. Taču tieši šķietami sīkumi piešķir neatkārtojamību un ir savdabīga firmas zīme. Tāpat kā savulaik mājās gatavotās kūkas. Turklāt masveida produkcija kļūst līdzīga ne tikai pēc izskata, bet arī pēc garšas.
–– Mēdz teikt, ka pasaulē labākie pavāri tomēr ir vīrieši. Vai jūs tam piekrītat?
–– Iespējams, tas tiešām tā ir. Man nav pretargumentu. Varbūt tas tāpēc, ka sievietei bieži vien nākas darīt vairākus darbus vienlaikus, bet vīrietis koncentrējas kaut kam vienam.
Mājās gatavo mazāk
–– Vai mainījušies cilvēku ēšanas paradumi?
–– Arvien mazāk cilvēki gatavo mājās. Iespējams, tāpēc, ka dzīve kļūst arvien straujāka un esam mūžīgā laika trūkumā. Vēlu pārrodamies mājās un vairs negribas pāris stundu pavadīt pie plīts. Arī daudzi “Klidziņas” apkaimē dzīvojošie labprāt ēdienu ņem līdzi uz mājām, nevis gatavo paši. Pat svētkiem mājās vairs nemēdz gatavot salātus un citas uzkodas, bet pērk tās gatavas. Namamātēm svētkos visu dienu vairs nevajag rosīties pie plīts un izlietnes. Taču arvien mazāk cilvēku prot garšīgi gatavot.
–– Vai arī pati mājās gatavojat?
–– Es labāk gatavoju pati. Tas man patīk. Esmu zivju cienītāja un ar šo produktu darbojos vislabprātāk. Svētdienās cepu pankūkas. Karbonādes gan ne. Par tām neviens nejūsmo. Daudz labāka ir ar burkāniem šmorēta gaļa. Ļoti garšo parasta maltās gaļas mērce ar griķiem, cepta gaļa. Brālis un māsasvīrs ir mednieki. Man ļoti patīk gatavot meža dzīvnieku gaļu. Turklāt var iztikt bez īpašām garšvielām. Pietiek ar sāli, pipariem, kadiķogām, dzērvenēm un brūklenēm.
Galdā cepts sivēns
–– Tuvojas Ziemassvētki. Vai gatavojat ko īpašu?
–– Šajā laikā man patīk gatavot piparkūku mājiņas. Tās izdodas ļoti greznas ar logu rūtīm, pagalmu, kokiem un dzīvnieciņiem, kā jau tas lauku sētai piedien.
–– Nākamais būs Ugunīgās cūkas gads. Vai saistībā ar to gatavosiet atbilstošus ēdienus?
–– Pēc īpaša pasūtījuma gatavojam cepeškrāsnī ceptus pildītus sivēnus svarā līdz desmit kilogramiem. Šī delikatese gan ne visiem ir pieņemama ētisku apsvērumu dēļ un ir visai dārga. To arī jāmāk pagatavot. Būs šmorēti cūkas šņukurīši, austiņas, pildītas stores un karpas, citi gardumi. Arī svētku ēdienkartē ir tradīcijas, bez kurām nevar iztikt.
Ziemā kalns, vasarā katls
–– Ar ko nodarbojaties brīvajā laikā?
–– Ziemā mana aizraušanās ir kalnu slēpošana. Braucu uz Gaiziņu, citiem kalniem. Kad diena pavadīta uz kalna, vakarā patīk iet īstā lauku pirtiņā. Tā ir labākā atpūta. Plānoju braukt slēpot arī uz ārzemēm, taču pagaidām šo sapni nav izdevies piepildīt. Varētu doties, piemēram, uz Slovākiju.
–– Un vasarā?
–– Vasarā brīvā laika tikpat kā nav. Brīvdienās jāorganizē izbraukuma tirdzniecība “Latviešu virtuve katlos”. Ēdienus gatavojam lielos īpašos katlos. Tas ir šovs, kurš manā vadībā notiek kopš 2001. gada. Tas nav viegli, taču ir milzīgs gandarījums, ka cilvēki pēc tam pienāk klāt un pasaka labus vārdus. Tā ir augstākā atzinība. Jau šobrīd piesaka izbraukuma tirdzniecību ar šiem katliem nākamajai vasarai. Piemēram, pagājušajā vasarā ar šiem katliem apceļojām gandrīz visas Latvijas pilis. Tas bija ļoti interesanti. Šajos izbraukumos piedalījās vairāki pazīstami aktieri: Andris Bērziņš, Ivars Kalniņš, Varis Vētra.
–– Kāda ir pati prominentākā persona, kurai esat gatavojusi pusdienas?
–– Gatavojām pusdienas ASV Neatkarības dienas svinībām Rīgā, kuras rīkoja ASV vēstniecība. Uz šīm pusdienām bija ielūgti daudzi pazīstami cilvēki. Ārzemnieki bija sajūsmā par šo notikumu.
Arī Latvijas Valsts prezidente pie mums ir bijusi, bet pusdienas gan neēda, pagodināja tikai ar uzrunu.
Uz uguns garšīgāk
— Vai gatavot lielākā katlā ir grūtāk?
–– Grūtāk nav, bet interesantāk. Turklāt čuguna katlos uz atklātas liesmas gatavotais ēdiens šķiet daudz garšīgāks. Traukam ir ļoti liela nozīme. Piemēram, būtiski atšķiras pankūka, kura cepta čuguna vai teflona pannā. Vai tā gatavota uz malkas plīts vai cepta uz gāzesplīts. Cūkas stilbiņus gan iepriekš apkūpinām, bet kāpostus pasautējam. Uz vietas tos pabeidzam gatavot un pievienojam aizdaru. Acupriekšā gatavots ēdiens vieš lielāku uzticību.
Iztiek bez svariem
–– Vai gatavojot sverat produktus un garšvielas?
–– Garšvielas noteikti nesveru. Vados lielākoties no garšas izjūtas. Domāju, ka nepagaršojot labu ēdienu nemaz nevar pagatavot. Gatavošanas procesā daudz kas var mainīties, un nepieciešamības gadījumā jāeksperimentē.
Recepte
“atnāk sapnī”
–– Jaunas receptes izdomājat pati vai atrodat grāmatās?
–– Lielākoties tās rodas pašas no sevis. Jaunas receptes top gatavošanas procesā. Tās gan uzreiz jāpieraksta, citādi aizmirstas. Gadījies arī jaunu recepti nosapņot.
–– Vai ir svarīgi, kā ēdiens tiek pasniegts?
–– Katrā ziņā! Ģimenēs šīs tradīcijas atšķiras. Mūsu dzimtā ierasts, ka svētdienās brokastīs visi pulcējas pie kopīga galda. Pie tam galds tiek klāts īpaši rūpīgi, ēdiens — izdekorēts. Līdz ar to tas ir īpašs rituāls, kurš vieno ģimeni.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Vineta Bērziņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1969. gada 12. jūlijs, Madona.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, Vecbebru tehnikums.
NODARBOŠANĀS: SIA “Kliga Lat “Klidziņa”” vadītāja.
ĢIMENE: dēls Arnis.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
VAĻASPRIEKS: kalnu slēpošana, riteņbraukšana.
