Sieva un vīrs ceļo no Atlantas uz Ņujorku, kas ir samērā tālu viena no otras.
Pēc 24 stundu nepārtrauktas braukšanas viņi ir pārāk noguruši, lai sēdētu pie stūres, tādēļ apstājas pie jaukas viesnīcas, taču plāno tur atpūsties tikai piecas stundas un tad doties tālāk.
Kad viņi pēc četrām stundām dodas prom, administrators izraksta viņiem rēķinu par 350 dolāriem. Vīrs saniknojas un grib zināt, kāpēc maksa ir tik ļoti augsta, piebilstot — kaut arī šī ir jauka viesnīca, viņš domā, ka numurs tajā nav 350 dolāru vērts. Taču, kad administrators saka, ka 350 dolāru ir standartcena, vīrs vēlas satikt viesnīcas direktoru.
Direktors noklausās vīra runu un pēc tam pastāsta, ka viesnīcai ir olimpiskā izmēra peldbaseins un milzīgs konferenču centrs, ko vīrs un sieva varēja droši izmantot. Abi varējuši apmeklēt arī kādu no grandiozajiem šoviem, ar kuriem viesnīca ir slavena.
“Tur piedalās labākie izklaides mākslinieki no Ņujorkas, Lasvegasas un Holivudas,” paskaidro direktors.
Taču, lai kādus labumus direktors uzskaita, vīrs atbild: “Bet mēs to neizmantojām!”
Direktors nav pārliecināms, un vīrietis piekrīt maksāt. Viņš izraksta čeku un iedod to administratoram, kurš, ieskatoties tajā, ir diezgan pārsteigts.
“Bet, ser,” viņš saka, “šis čeks ir tikai par 100 dolāriem.”
“Pilnīgi pareizi,” vīrs atbild, “es no jums iekasēju 250 dolāru par pārgulēšanu ar manu sievu.”
“Bet es ar viņu neesmu gulējis!” iekliedzas administrators.
“Nu,” atsaka vīrs, “viņa te bija, un jūs to mierīgi varējāt darīt.”
