“Latvija ir maza valsts, kurai lielajā politikā nevajag iejaukties. Esmu pret to, ka mūsu valsts pārstāvjus sūta nodrošināt mieru citās zemēs,” pārliecināts Agris Nungurs no Kokneses. Savulaik viņš Afganistānā pavadīja divdesmit mēnešu.
“Latvija ir maza valsts, kurai lielajā politikā nevajag iejaukties. Esmu pret to, ka mūsu valsts pārstāvjus sūta nodrošināt mieru citās zemēs,” pārliecināts Agris Nungurs no Kokneses. Savulaik viņš Afganistānā pavadīja divdesmit mēnešu.
Sagatavo kaujai
Agri Nunguru, kurš tolaik dzīvoja Bauskas rajonā un mācījās Rīgā, dienestā iesauca 1986. gada 22. aprīlī. Viņš nokļuva Lietuvā, kur uzzināja, ka būs jādodas dienēt kādā no sociālistiskajām valstīm, kur dislocētas padomju armijas vienības. Maija svētkos robežas bija slēgtas, un pēc jaunkareivjiem ieradās no Ašhabadas. “Tur paziņoja, kur esam nokļuvuši un kur jādodas pēc sešu mēnešu apmācības. 40. armijas vienība sagatavoja karavīrus Afganistānas karam,” atceras Agris.
Sākumā šī ziņa šokējusi, bet seržantu vidū valdījusi noskaņa, ka tā jābūt. Lai gan Padomju Savienībā un Latvijā cilvēki tolaik bija maz informēti par to, kas notiek Afganistānā, arī Agra vecāki, māsas un brālis ļoti uztraucās. Agra māte sapnī redzēja, ka viņš no šīs “elles” atgriezīsies dzīvs, un visi ticēja, ka tam noteikti jāpiepildās.
Lidlauks kā karabāze
“Kad 1986. gada 10. oktobrī lidmašīna nolaidās Afganistānas galvaspilsētas Kabulas lidostā, pirmais iespaids bija, ka tur iekārtota karabāze,” atceras Agris. “Kā amerikāņu filmā — maskēšanās laukums, lido helikopteri, visur nostiepti tīkli.” Vēlāk viņš nokļūst 180. Kabulas pulkā, ir kaujas mašīnu nodaļas komandieris, vēlāk vada komandiera vietnieks.
Katram bataljonam Afganistānas teritorijā uzticēts noteikts uzdevums. Agra vadītajai vienībai gan jākaro, gan jānodrošina tranzīta kravu pārvadāšanu un jārūpējas par drošību posmā no Džalalabadas līdz Kabulai. Kalnos allaž notiek operācijas bruņoto grupējumu — dušmaņu — pārtveršanai. “Parasti mūsu bāzēšanās vietas apšaudīja agri no rīta vai vēlu vakarā,” stāsta Agris. “Bija gadījumi, kad cilvēks aiziet peldēties un pazūd, vēlāk upmalā atrod tikai viņa bruņuvesti un automātu. Viens no mūsu rotas nonāca gūstā, un viens pazuda bez vēsts.” Agris nodaļā bija vienīgais latvietis.
Vietējie atriebjas
Vai karā jūt bailes? “Ja godīgi, pirmo reizi aizskrienot līdz apšaudes vietai, rokas un kājas drebēja. Vēlāk pieradu,” atzīst Agris. “Visnedrošāk jutāmies, kad no Afganistānas sāka izvest karaspēka daļas. Vietējie gribēja atriebties par karu, un viņiem bija vienalga — kam. Svešas valsts kareivis jebkurā vietā uzvedas kā diktators, un Afganistāna nebija izņēmums. Mūs ne sevišķi ieredzēja.”
Sākot armiju izvest no Afganistānas, Agrim un pārējiem paziņoja, ka nāksies dienēt ilgāk, kamēr viss karaspēks būs aizbraucis. Vēlāk maiņa ieradās, tomēr armijā jaunietis pavadīja divus mēnešus ilgāk par paredzēto laiku.
Garš ceļš līdz mājām
Tagadējais Kokneses policijas iecirkņa inspektors atceras — pārlidojot Padomju Savienības robežai, lidmašīnā iededzies sarkans signāls, un tikai tad viņš apjautis, ka atgriežas no kara. Līdz mājām ceļš gan vēl bijis garš, jo puisi Taškentā ievietoja hospitālī, lai izārstētu malāriju. Šo slimību un dzelteno kaiti Afganistānā izslimoja daudzi. Tāpat kā apmēram 90 procentu pamēģināja, kas ir narkotikas, jo tās ikviens varēja brīvi nopirkt.
“Ja man ļautu izvēlēties, pats uz Afganistānu nebrauktu,” saka Agris. Par dienestu viņš saņēmis septiņus apbalvojumus, arī daļu no bērnības sapņa kļūt par virsnieku liktenis ļāva piepildīt. Pēc dienesta jaunietis iestājās milicijā, jau sesto gadu viņš ir Kokneses policijas iecirkņa inspektors.
