Aizvadītā nedēļa pagāja Lāčplēša dienas noskaņās. Ne tikai pagājusī nedēļa, bet viss novembris Latvijas iedzīvotājiem ir īpašs. Šajā mēnesī ir divi nozīmīgākie valsts svētki. Lāčplēša diena, kad nelielajai un slikti bruņotajai jaunizveidotajai Latvijas armijai izdevās sakaut Bermonta karaspēku, līdz ar to nostiprinot jaunās valsts neatkarību, 18. novembris — valsts dzimšanas diena.
11. novembrī Aizkraukles 55. kājnieku bataljona zemessargi tradicionāli piedalījās atceres pasākumos Stalānu kapos un lāpu gājienā Aizkrauklē. Gatavojāmies arī 18. novembra svētkiem — uz parādi no Aizkraukles bataljona dosies 30 zemessargu un pieci karavīri.
Skumji, ka šie svētki pēdējā laikā ir nedaudz zaudējuši savu nozīmi. Ja vērtē pēc jauniešiem, var secināt, ka patriotisms samazinās. To parāda katru gadu veiktie pētījumi, uzdodot jauniešiem jautājumu, vai viņi zina, kas ir Lāčplēša diena. Atbildēs lasāmi visdažādākie “brīnumi”, sākot ar to, ka tā ir eposa varoņa Lāčplēša vārdadiena, līdz visu karavīru piemiņas diena. Viss ir atkarīgs no tā, kā šos svētkus izskaidro skolā un mājās, ja par to nerunā un nestāsta, tad no bērniem arī neko nevar prasīt. Piemiņas pasākumos redzam aizvien mazāk jauniešu, pārsvarā jaunsargus un skolēnus, kas aktīvi piedalās visos skolas pasākumos. Diemžēl nākas secināt, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji jēdzienus “valdība” un “valsts” ir apvienojuši vienā. Līdz ar to nepatika pret valdības darbību vai bezdarbību pārvēršas nepatikā pret valsti. Parodoksāli, bet tagad ir izveidojusies situācija, ka mūsu jaunieši daudz vairāk var pastāstīt par Helovīnu un Valentīna dienu nekā par savas valsts svētkiem.
Diemžēl svētku prieku aizēno valstī notiekošais. Milzīga ir ažiotāža par Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā notiekošo. Pagaidām gan pāragri spriest un secināt, domāju, ka jāsagaida izmeklēšanas rezultāti, lai saprastu, kas un kā ir noticis. Mani vairāk satrauc tas, vai ziedotāju nauda ir sasniegusi mērķi. Lai kādi arī būtu izmeklēšanas rezultāti un lietas virzība, šis skandāls noteikti ietekmēs turpmākos labdarības pasākumus. Kopš izskanējusi ziņa par naudas izkrāpšanu Bērnu slimnīcā, domāju, ka ziedotāju skaits ir krasi samazinājies visām labdarības akcijām. Cilvēki ir sākuši vairāk domāt, kam ziedot un vai viņa ziedojums patiešām sasniegs mērķi. Skumjākais ir tas, ka šāda situācijā zaudētāji ir tie cilvēki, īpaši bērni, kuriem ziedotāju nauda patiešām nepieciešama. Turklāt, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi, šķiet, ka lietā iesaistītajām personām kārtējo reizi izdosies izkulties “veselu ādu”, jo masu medijos izskanējušās ziņas jau tiek noliegtas. Varbūt pēc kāda laika pašlaik apcietinātās personas zudīs no mūsu redzesloka, iesēdīsies citos, ne tik ievērojamos, “krēslos”, un mēs par viņiem neko nedzirdēsim. Cilvēku atmiņa ir īsa, un mēs drīz vien aizmirsīsim savus “varoņus”.
Protams, otra aktualitāte ir valsts budžeta pieņemšana 2010. gadam. Finansējuma samazinājums ir visās jomās, arī armijai. Latvijas Bruņoto spēku komandieris jau ir paziņojis, ka Latvijas armija ir uz izdzīvošanas robežas un tās attīstība ir apstājusies. Piešķirtā finansējuma pietiek tikai karavīru algām, visnepieciešamākajām lietām un līdzdalībai NATO aktivitātēs.
Pēdējā laikā sabiedrībā daudz diskutēts vai Latvijai vajadzētu piedalīties NATO militārajās misijās. Ir jāsaprot, ka piedalīšanās šajās misijās ir mūsu drošības garants. Var diskutēt par to, cik daudz un kādā veidā misijās jāpiedalās, bet tas ir jādara. Izdevumi, kas saistīti ar šīm misijām, ir minimāli, salīdzinot ar daudziem miljoniem, kas “izmesti” pilnīgi nevajadzīgiem projektiem. Valstij vajadzētu noteikt savas prioritātes.
Zemessardzes darbība būs atkarīga no pašiem zemessargiem. Agrāk par katru mācību dienu zemessargs saņēma naudas kompensāciju, tagad šādu kompensāciju izmaksa ir pārtraukta. Neraugoties uz to, zemessargi aktīvi apmeklē mācības, jo saprot situāciju. Varu teikt, ka zemessardzes darbības pamatā ir entuziasms. Zemessargu skaits samazinās, liela daļa gan esošo, gan topošo zemessargu dodas darba meklējumos uz ārzemēm. Šo cilvēku izvēli nenosodu, pat atbalstu. Jo viņi dodas darīt to, kas viņiem ir jādara, tas ir, strādāt, pelnīt naudu un uzturēt ģimenes. Drīzāk jānosoda tie, kas paliek te, gaida no valsts pabalstus, sūkstās par grūto dzīvi un vienkārši nodzeras. Domāju, ka lielākā daļa no tiem, kas devušies darba meklējumos, līdzko uzlabosies ekonomiskā situācija valstī, atgriezīsies. Pirms dažiem gadiem cilvēki jau pamazām sāka atgriezties, jo bija iespēja pietiekami labas algas saņemt tepat Latvijā. Var jau teikt: ja grib, arī te var darbu atrast. Bet reālā situācija ir tāda, ka cilvēki ar divām augstākajām izglītībām ir spiesti strādāt par simts latiem mēnesī, kas citkārt nenotiktu. Arī darba devēji izmanto situāciju, un darbinieks nedrīkst slimot, ir spiests strādāt bez brīvdienām. Vadītāji zina, ka tagad atrast kādam aizvietotāju nav nekādu problēmu, aiz durvīm daudzi stāv rindā. Agrāk, ja zemessargam vajadzēja piedalīties kādās aktivitātēs, informējām darba devēju, un parasti darbinieks varēja dabūt brīvdienu. Tagad situācija ir mainījusies. Darba devēji nevēlas nevienam dot ārpuskārtas brīvdienu. Līdz ar to pat pasākumos, kas ir Lāčplēša dienā, piedalās aizvien mazāk zemessargu, ne jau tāpēc, ka nevēlas to darīt, bet tāpēc, ka visiem ir svarīgi saglabāt savu darba vietu.
Vēl aizvadītajā nedēļā masu medijos visaktuālākā ziņa bija par “cūku gripu”. Šķiet, ka cilvēku grupa cenšas “izsist” finansiālu labumu. Zāļu ražotāji un tirgotāji izveidojuši sev izdevīgu reklāmas kampaņu. Arī pirms desmit un divdesmit gadiem mēs slimojām ar gripu un bieži bija tā, ka skolā vienā klasē ir divi vai trīs bērni, bet tāpēc skolas neslēdza. Mēs visi izdzīvojām. Ja situācija ir tik nopietna, valstij vajadzētu rast finansējumu, lai vakcinētu bērnus, nevis celt “gaismas pilis”. Runāt runā daudz, bet konkrēti neviens nav pateicis, kā šī gripa izpaužas un kas jādara, lai nesaslimtu. Aptiekās “izķer” sejas maskas, bet izrādās, ka tās nepalīdz, toties reklāmas kampaņa ir izdevusies un kāds labi nopelna. Tāpēc nebūsim naivi, ēdīsim ķiplokus ar medu, un nekāda gripa mūs nepieveiks.
