“Esmu dziļa Skrīveru patriote, un man par citu skrīveriešu panākumiem ir tāds prieks, it kā es pati būtu kaut ko labu izdarījusi,” saka Daina Vancāne-Viļuma. Viņa pārsteidz ar enciklopēdiskām zināšanām, bet ne tādēļ vien viņā interesanti klausīties — lieliska humora izjūta, teatrāli monologi, un man ir žēl, ka intervijā to visu nav iespējams parādīt. “Arī bērni man saka: kāpēc nekļuvāt par aktrisi?” nosaka Daina un piebilst: skolēni neuztvers vielu, ja tāds klucis stāvēsi klases priekšā!
— Kāpēc izvēlējāties kļūt par skolotāju?
— Tas ir paskumjš stāsts. Man nomira tētis, un mamma viena pati cīnījās, lai izaudzinātu trīs bērnus. Kopš 1965. gada dzīvojam Skrīveros, un te ir arī mana skola. Pēc vidusskolas ļoti gribēju mācīties Latvijas Lauksaimniecības universitātē par pārtikas tehnologu, taču mūs jau iepriekš brīdināja, ka uzņems 25 puišus. Tolaik daudzās ēdināšanas iestādēs un restorānos notika kadru maiņa — vadošais personāls devās pensijā, un vajadzēja sagatavot maiņu — tieši puišus. Skumji, ka augstskolā netika pat meitene ar Bulduru tehnikuma “sarkano” diplomu, un arī es nē. Pēc neilga laika skolas direktors Haralds Juhņevičs mani uzaicināja strādāt skolā. Tā arī kopš 18 gadu vecuma — nu jau 37 gadus — te esmu. Tā kā man bija izcila latviešu valodas skolotāja Anna Kalve, tad uzreiz zināju: es mācīšu latviešu valodu.
Dzīvei dots aforisms
— Kopš kura laika jūs aizrauj Skrīveru vēsture?
— Septiņdesmitajos gados skolā darbojās skolēnu zinātniskā biedrība, un mācību pārzine Vilma Brikmane vadīja gidu sekciju. Tas man šķita: oho! Paskat, paskat, tur var daudz uzzināt un daudz runāt! Skolotāja vadīja ļoti interesantas nodarbības, taču topošajiem gidiem dubultā nekā citiem bija jālasa, un topā bija Andrejs Upīts. Ar to arī viss sākās. Arvien varu pateikt, ka Upīti var lasīt tikai ļoti nobriedis, literatūru pārzinošs cilvēks, citādi viņa darbi šķiet sausi, teikumi gari, un lai neviens pat neuzspiež “Zaļajā zemē” tikt tālāk par četrdesmito lappusi! Taču zinot, kāpēc un kā Upīts katru darbu rakstījis, saproti: katra viņa novele ir fabula.
Dzīvei dots aforisms!
Deviņdesmito gadu beigās skolā sāku vadīt gidu pulciņu, un pamazām ieinteresēja, kas bijis tajās vai citās mājās, kas te vēl noticis? Sāku uzklausīt skrīveriešu stāstus, aicināju cilvēkus tikties ar skolas gidiem, un ieguvām tādu bagātību! Daudz vērtīgāku par dārgmetālu un dārgakmeņiem. Visus stāstus esmu ierakstījusi gan video un diskos, gan ar roku rakstītās piezīmēs. Tas apkopots “Skrīveru stāstos”, bet ne viss, materiāls vēl ir ļoti kupls.
— Vadāt ekskursijas Skrīveros. Ko noteikti stāstāt viesiem?
— Man Skrīveri šķiet tik interesanti, par katru māju te var stāstīt un stāstīt. Nu kā tu nepastāstīsi par dārzniekiem, par Gunāru Krolli, par Jāni Purapuķi? Skrīveros ir daudz vēsturisko objektu, bet katrs jau zina, ko grib redzēt — citam vajag Andreju Upīti, citu interesē Ilze Kalnāre. Ir bijusi grupa no Valmieras, kur cilvēki pazina Ilzi Kalnāri, un tādas tikšanās manas zināšanas vēl papildina. Daudziem interesē mistiskas vietas, piemēram, te ir tāds trijstūris, kuru veido Kraukļakmens, Kraukļupīte un Kraukļu kalni. Tur kāda kora dalībnieki atrada gan pozitīvo, gan negatīvo punktu.
Pēdējā laikā jauns objekts, kuru labprāt apmeklē ar mākslu saistīti cilvēki, ir Mārītes Saules māju dārzs. Viņa, tāpat kā daudzi Mārītes dzīvesbiedra pazinēji, uzskata, ka Vigeo Saules gleznas cilvēkiem ir jāredz. Viņš ir latviešu izcelsmes Venecuēlā dzīvojis mākslinieks, un viņa gleznas ir ļoti savdabīgas un skaistas. Maršrutā “Māksla mākslā dārza svētkos” cilvēki var pasēdēt lapenē, atveldzēties, uzcienāties ar āboliem un ar tējas krūzi rokās dārzā gūt baudījumu no Vigeo Saules mākslas darbu skaistuma. Cilvēki saka: tur var rast tādu dvēseles mieru!
Daudziem atklājums ir Aizkraukles luterāņu baznīca Rīgas—Daugavpils šosejas malā. Šī baznīca ir unikāla, te bija unikālas ērģeles, kuru meistars ir latvietis, un tornī var apskatīties un ieskandināt Liepājas drāšu fabrikā izlieto zvanu, kuram ir tik dzidra skaņa. Baznīcas kapenēs siro susuri, viņiem patīk, ka tur ir konstanta temperatūra, un viņi skaisti čuč, ieritinājušies galvaskausos.
Koks, kurš jauc prātu
— Kā to visu var atcerēties?
— Man grūtākais ir nevis atcerēties, bet nesajaukt, kad dienā jānovada trīs ekskursijas, un man liekas, ka to jau esmu tikko pateikusi, tātad ejam droši uz priekšu! Starp citu, vēl pavisam nesen dendroloģiskajā parkā visus apbūra naudas koks jeb katsura. Skaistums ir tajā brīdī, kad krīt lapas un smaržo pēc cukurgailīšiem, pēc kanēļmaizītēm, un skolēni ekskursijā nevar koncentrēties, tik skatās riņķī, kur te kāda izbraukuma tirdzniecība darbojas. Arī sev speciāli pirktā zemē puķupodā iesēju veselu klājienu šo sēkliņu, iznāca tikai četri stādiņi. Nākamajā pavasarī tos izpiķēju, un tikai tad, kad tie bija sprīdi gari, noskaidroju, ka tikai viena no tām ir katsura, trīs — balandas. Tagad mans naudas koks ir apmēram divarpus metrus augsts, un tikko lapa krīt, tas saldi, saldi smaržo.
Audzēkņi — cīnītāji
— Jūs tik daudz stāstāt par Skrīveriem, bet ko jūs stāstītu par sevi?
— Esmu darbaholiķe, varu strādāt un strādāt, un man piemīt neizsmeļama enerģija. Tāpēc man nepatīk sliņķi, “zeķu stiepēji”. Ja piesēžos, tad izdaru! Par tādiem cenšos audzināt arī savus skolēnus. Man patīk, ka bērni ir radoši, un man patīk, ka viņi māk sadalīt savu laiku.
— Esat stingra skolotāja?
— Domāju, ka esmu. Manas pirmās audzināmās klases skolēni 5. klasē nebija apmierināti: visniknākā latviešu valodas skolotāja būs mums audzinātāja! Pēc tam viņi gan teica: vajadzēja būt vēl stingrākai. Uzskatu, ka skolā var strādāt tikai tāds skolotājs, kurš grib arī audzināt klasi, jo tikai tad vari redzēt sava darba augļus. Mani audzēkņi vienmēr bijuši cīnītāji, kuri zina savu mērķi un uz to droši iet, un vēlāk prieks dzirdēt, kad viņi saka: mani taču Vancāne audzināja! Kaut vai mana pirmā vidusskolas audzināmā klase, ar kuriem nupat tikos klases salidojumā — tik lieliski cilvēki izauguši, strādā svarīgos un atbildīgos amatos. Skolotāja augstākais novērtējums ir tas, ja skolēns dzīvē sasniedz vairāk par viņu. Kas tā ir par medusmaizi!
Ar savējiem koku galotnēs
— Saka, ka laba skolotāja esot tā, kura mākot pacelties līdz bērnu līmenim. Jūs to spējat?
— Nekad neesmu veidojusi aizu: “es esmu skolotājs, tu — skolēns”. Ja redzu, ka bērns, veikdams visus savus sabiedriskos pienākumus, jau tā ir pārguris, cenšos viņu kaut kā uzmundrināt, pastimulēt. Apsveicu savus audzēkņus dzimšanas un vārda dienās, kaut vai uzdāvinot krustvārdu mīklu žurnālu. Ja redzu, ka lineāls “aizgājis”, savu simpātiju pabakstot, tad vārdadienā viņam būs jauns lineālu komplekts.
Bērniem patīk, ka skolotājs visā piedalās, kā tāda lokomotīve iet pa priekšu. Esmu kopā ar bērniem gājusi pat pa gaisa trasēm. Ja manējie koku galotnēs — es arī varu!
— Jūs katrā lietā atrodat to īpašo, par ko priecāties?
— Man kaut kā vienmēr tā sanāk. Esmu iemācījusies priecāties arī par citu sasniegumiem un esmu iemācījusies pārāk neņemt pie sirds dažu labu mazāku veiksmi. Esmu tik dziļa Skrīveru patriote, ka man arī par jebkuru citu — bērnu, kolēģu — panākumiem ir tāds prieks, it kā es pati būtu kaut ko labu izdarījusi. Ja rakstu raksturojumu, lai cilvēks dabūtu Trīs Zvaigžņu ordeni, viņš to arī dabūs — tik liela ir mana apbrīna un sajūsma par cilvēka paveikto.
Aktrise ar mācītāja uzskatiem
— Vai skolotāja darbs jums neapnīk?
— Nē, laikam esmu piedzimusi par skolotāju. Reizēm, kad jālabo centralizēto eksāmenu darbi un bērnu rokrakstus nevaru salasīt — savilktas slīpas svītriņas, un viss — domāju, kāpēc nekļuvu par sporta vai mājturības skolotāju? Taču latviešu valodas skolotājs tādu gandarījumu var gūt, lasot savu bērnu domrakstus, ka tas atsver visu. Reizēm bērni izstāsta tādas lietas, ko neatklāj pat saviem vecākiem. Latviešu valodas skolotājam jābūt kā katoļu mācītājam, kuram izklāsta grēksūdzi, bet jātur mute ciet.
Par skolotāju nevar strādāt, ja neesi jūtīgs un emocionāls cilvēks. Kur tu tāds klucis stāvēsi klases priekšā! Skolēni neuztvers vielu, ja būsi stingrais standarts: uzzīmējam, pasvītrojam… Viņiem vajag teātri! Man devītklasnieki saka: kāpēc jūs negājāt mācīties par aktrisi! Ziniet, skolotāja profesija ietver absolūti visu — tu esi māte, audzinātāja, sociālā darbiniece, psiholoģe, finansiste. Un reizēm vēl aktrise.
Vieta vientulībai
— Jūs nekad neesat nogurusi?
— Esmu. Ko daru, lai atgūtos? Pavasarī un vasarā līdz elkoņiem rokos zemē. Otrkārt, man vajadzīga kaut stunda pilnīgai, absolūtai vientulībai. Tad aiztraucos uz kapiem, sakopju savu tuvinieku kapu kopiņas. Ja gribu, varu tur paraudāt, un neviens par to nebrīnīsies. Tur man dus vecāki, vecvecāki, tā vieta jau nepaliek tukšāka, bet pilnāka gan. Izdaru to un tikpat mierīgā solī vai ar velosipēdu dodos mājās.
— Kā protat visu paspēt?
— Pateikšu godīgi: visu es nevaru paspēt. Ja sestdienas rītā man nav jāvada ekskursija, tad divarpus stundas pavadu, gludinot veļu, jo šo darbu esmu veselu nedēļu krājusi. Cenšos arī pie katla pastāvēt, taču arī mana meita ir lieliska konditore, viņai ļoti patīk cept plātsmaizes, kēksiņus, brauniņus, arī tortes. Vīrs kopj bites, līdz ar to svarīgākā sastāvdaļa medus kūkai mums jau ir.
“Prieks būt par māti tādai meitai”
— Ilva pērn atzīta par gudrāko Zemgalē konkursā “Kas notiek?” un var lepoties ar daudziem citiem sasniegumiem. Kā jums izdevies izaudzināt tik gudru meitu?
— Citi saka: vecumā dzimuši bērni ir gudri. Ilva piedzima, kad man bija 39 gadi. Viņu gaidīju, rakstot maģistra darbu, varbūt arī tas ko ietekmēja. Tas bija ļoti komplicēts laiks, jo tad vēl audzināju 9. klasi. Laikam meita jau mammas puncī juta, kā vajag sadalīt laiku, lai paspētu visu. Ilvai ļoti patīk mācīties, un viņa jau no mazām dienām no tēta mācījusies, ka daudz jālasa. Tētis Ilvai ir paraugs, mācot precizitāti, spēju risināt problēmas. Arī krustmāte un krusttēvs viņai allaž dāvinājuši izzinošas grāmatas un spēles, teātra biļetes, viņa uz to ir vedināta. Ilvai arī patīk būt ļoti labai, gudrai, un viņa arvien prot sevi pilnveidot un izglītot. Tēvs vai māte, vai Dievs viņai devis labu atmiņu — atliek vienreiz izlasīt, un to atceras. Ilvai arī ļoti nepatīk slinkošana, un arī viņas draugi ir aktīvi, dziedoši un dejojoši, sportiski. Ir milzīgs prieks būt par māti tādai meitai…
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Daina Vancāne-Viļuma.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1960. gada 2. augusts, Suntaži.
NODARBOŠANĀS: latviešu valodas un literatūras skolotāja Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā, Skrīveru tūrisma informācijas punkta vadītāja.
IZGLĪTĪBA: maģistra grāds filoloģijā, iegūts Liepājas Pedagoģiskajā institūtā.
ĢIMENE: vīrs Ilmārs Viļums —
celtnieks, strādā SIA “Skrīveru saimnieks”, meita Ilva (15) —
mācās 10. klasē.
VAĻASPRIEKS:
“Labprāt ceļotu, bet šo prieku vairāk sagādāju citiem.”
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
CITAS PIETURZĪMES: grāmatas “Skrīveru stāsti” autore;
apkopojusi Skrīveru novada pasakas un teikas, kas izdotas grāmatā “Valodiņa raiti tek”;
teksta autore fotogrāmatai “Skrīveri”; pērn atzīta par “Skrīveru novada lepnumu”.
