Aprīļa pirmajā nedēļā mani visvairāk iepriecināja īsti pavasarīgās dienas. Dabas atmoda ir mans mīļākais gada laiks, kad līdz vēlam vakaram gribas kaut ko darīt, tīrīt apkārtni, grābt pērnās lapas un sajust, kā smaržo zeme.
Aprīļa pirmajā nedēļā mani visvairāk iepriecināja īsti pavasarīgās dienas. Dabas atmoda ir mans mīļākais gada laiks, kad līdz vēlam vakaram gribas kaut ko darīt, tīrīt apkārtni, grābt pērnās lapas un sajust, kā smaržo zeme. Tad apjaušu, cik svaigs un spēcinoši tīrs ir pavasara gaiss. Tādās dienās, neņemot vērā visas dzīves grūtības, gribas dziedāt “Pasaule ir skaista, skaista…”.
Vislabākais cilvēkā ir cilvēcība, un tā ir viena no galvenajām patiesajām vērtībām. Par to esmu pārliecinājusies arī savā viesu mājas saimnieces ikdienā. Mājas ir klusā meža ielokā, un man patīk radīt cilvēkiem iespēju netraucēti atpūsties un just dabas dziedinošo spēku. Esmu gandarīta, ja viesi ir apmierināti un viņu pateicības vārdi krājas viesu grāmatas lappusēs. Būtu jauki, ja viesu māja mūsu ģimenei būtu tikai patīkams vaļasprieks, taču tas ir arī mūsu vienīgais bizness. Katru mēnesi jāmaksā rēķini un kredīti, citādi visām mūsu pūlēm un nodomiem nebūs nākotnes.
Taču no saimniekošanas ir arī savs labums — no dabas iegūstam gan meža veltes, gan vācam veselībai derīgās zālītes. Dārzā izaudzējam ekoloģiski tīras saknes un dārzeņus. Diemžēl inflācija ir nobremzējusi daudzas labas lietas, un cilvēki arvien retāk var atļauties sarīkot viesības. Paliek cerība, ka ilgi tā nebūs, bet patlaban viesu mājas uzturēšana ir diezgan problemātiska.
Domājot par cilvēku attiecībām, mani ļoti satrauca ziņa par autobusa vadītāju, kurš Aizkrauklē pameta desmitgadīgu meiteni, lai arī viņas māsa lūdza autobusu apturēt. Diemžēl līdzīgu “burta kalpu” netrūkst daudzās jomās. Varbūt šādi cilvēki var strādāt pie konveijera, taču ne apkalpojošajā sfērā. Pozitīvi mainīties nekad nav par vēlu, un dzīvē tāda iespēja ir dota visiem. Ir tik daudz autobusu vadītāju, par kuriem pasažieri saka tikai labus vārdus. Viņi pat nepatīkamas problēmas prot risināt ar humoru un labestību, un ieguvēji ir visi. Cilvēki šādiem vadītājiem no sirds saka paldies, un labās emocijas ikdienu padara gaišu. Labām attiecībām ar klientiem jābūt arī valsts ierēdņiem, un pēdējā laikā jūtu, ka viņi kļuvuši laipnāki.
Vienmēr jaunas aktivitātes ir Latvijas valdībā. Arvien vairāk pārliecinos, ka saņemam to, ko esam pelnījuši, jo paši simts “gudro galvu” esam ievēlējuši. Kāda jēga tagad rīkot “raganu medības”? Dažus var iesēdināt drošā vietā citiem par mācību, taču cik ir tādu, kuri, liekot roku uz sirds, var teikt — esmu tīrs tautas priekšā? Vislabāk būtu, ja amatpersonas, kuras pārkāpušas likumu, vairs nedrīkstētu strādāt atbildīgos valsts amatos. Taču Latvijā ir pilnīgi otrādi — nereti no Saeimas “izsvilpts” deputāts dabū vēl labāk atalgotu amatu un savas “iestrādes” netraucēti turpina īstenot, pat kļūstot par miljonāru. Arī tiesāšanās patlaban ir “apbrīnas” vērta, jo, kuram vairāk naudas un lielāka vara, tas arī prāvās uzvar.
Vai nebūtu reiz pienācis laiks pielikt punktu tā sauktajam pārejas periodam? Sākt visu no gala, ar nulles deklarācijām un patiesām valdības rūpēm par Latviju. Vairāk lūkoties nākotnē, nevis pagātnē. Valsts var pastāvēt, esot stipram vidusslānim, taču Latvijā patlaban nabadzīgo cilvēku ir vairāk. Ko lauku tantiņai dod sava mājiņa, vienīgi jumtu virs galvas, ja viņai nav naudas un iespēju aizbraukt uz pilsētu, nopirkt pārtiku un zāles?
Valdība, kura domā par tautu, gan nepieļautu tik strauju inflācijas kāpumu un energoresursu cenu pieaugumu, bet dotētu to no valsts budžeta. Latvijā miljonus nežēlo dārgam tiltam, grandiozai bibliotēkai un citām luksus būvēm, kuras izmaksā astronomiskas summas. Bez tā visa vēl ilgi varētu iztikt, bet dienišķā maize vajadzīga katram cilvēkam, lai dzīvotu. Un kādi ir Latvijas ceļi? Kur paliek miljoni, kuri atvēlēti to sakārtošanai? Ceļi ir dzīvības artērijas, kuras saista pagastus, pilsētas un “atver durvis” uz pasauli. Domāju, ka Latvijas ceļi ir bieds cilvēkiem, kuri daudz ceļojuši un redzējuši, kādiem jābūt labiem ceļiem.
Tautas pacietības mērs ir pilns, tāpēc jau arī parakstāmies par grozījumiem Satversmē. Parakstījos arī es, lai valdošā elite saprastu, ka tauta nav pelēka masa bez smadzenēm. Manuprāt, parlamentu vajadzētu veidot, balsojot par personālijām, nevis pēc partiju sarakstiem.
Domājot par NATO alianses paplašināšanu, jāņem vērā vairāki aspekti. Būtu labi, ja pasaulē valdītu vienotas idejas un bruņošanās vairs nebūtu vajadzīga. Taču pagaidām tā ir tikai utopija. Katrai nācijai ir sava mentalitāte. Eiropas kultūra krasi atšķiras no Āzijas, Krievijas un pat ASV kultūras. Patlaban katra lielvalsts domā, kā demonstrēt savu spēku, taču tajā pašā laikā no pasaules kartes pamazām pazūd daudzas mazās tautas. Tās ir tik globālas lietas, kurām grūti paredzēt nākotni, jo daudz kas ir atkarīgs no lielvalstu vadītājiem. To, kā pasaule sadalīsies šajā gadsimtā, droši vien zinās tikai mūsu mazbērni…
Kad skumjas domas nomāc prieku, pievēršos astroloģijai, jo tā ir mans vaļasprieks. Pēc divu gadu kursu apmeklēšanas sapratu, ka visvairāk mani interesē cilvēku saderības problēmas. Pēc personas koda pirmās daļas var izpētīt, kurš pāris kopā nodzīvos mūžu (arī tad, kad būs “nokritušas rozā brilles”), kā arī kurš priekšnieks ar savu padoto saderēs kā cimds ar roku. Parasti astroloģijā ir vairāki varianti, kurus iespējams izvēlēties.
Gaišas domas manī izraisa arī videofilma “The secret”, ko reizēm noskatos. Tajā parādīts, kā ar pozitīvo domāšanu varam uzlabot savu dzīvi, kā ar Dieva ziņu varam īstenot to, ko ļoti vēlamies. Esmu sapratusi, ka ar labestību un sirsnību iegūstam labu veselību un iemācāmies arī piedot tiem, kuri dara mums pāri. Ja centīsimies kādu labu darbu veikt ik dienu, visas pozitīvās ieceres piepildīsies. To es jums visiem no sirds novēlu!
