Atminos pirmo reizi, kad šķietami kluso skolas dežuranti ieraudzīju pavisam citādu. Tā bija Jaunjelgavas amatierteātra iestudētā komēdija par atraitnēm, un, kad uz skatuves parādījās Albīna Siliņa, biju pārsteigta. Skaļā balss, plašie žesti, pārliecība, ar kādu loma tika spēlēta, mani un pārējos zālē sēdošos pārņēma pilnībā.
Tikko nosvinēta Latvijas 96. dzimšanas diena. Tie bija svētki arī jaunjelgavietei, jo kundze ir liela savas valsts patriote. Jaunības dienās Albīna Siliņa piedalījusies visos Latvijas Atmodai nozīmīgajos pasākumos — Baltijas ceļā, 1991. gada janvāra barikāžu laikā dežurēja slimnīcā, kopā ar citiem sniedza palīdzību ievainotajiem. Albīnas kundze turpināja rūpēties par pacientiem arī tad, kad sākās apšaude.
Ik dienu pāris simti skolēnu viņai saka “Labrīt!”, neapjaušot, cik daudz interesanta un aizraujoša viņiem varētu pastāstīt smaidīgā skolas dežurante.
Jaunjelgavas vidusskolā par dežuranti Albīnas kundze strādā jau vienpadsmito gadu.
Gūtās iemaņas palīdz joprojām
— Vai nemitīgā bērnu drūzma nav apnikusi?
— Visu mūžu esmu strādājusi ar cilvēkiem. 20 gadu nostrādāju Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas anestezioloģijas nodaļā. Atšķirība starp to un pašreizējo darbu ir tikai tā, ka tur bija slimi cilvēki, bet te — jauni, priecīgi un veseli.
Pēc izglītības esmu medmāsa. Absolvēju Rīgas 2. medicīnas skolu un 1981. gadā sāku strādāt neiroķirurģijas nodaļā, pēc gada reanimācijas nodaļā par reanimācijas māsu. Tad pabeidzu anestēzijas kursus un 1991. gadā Stradiņos biju anestēzijas māsa.
— Kādēļ izvēlējāties mācīties medicīnu?
— Jaunības dienās tuvas bija divas jomas — sports un medicīna. Pēc vidusskolas stājos tagadējā Sporta pedagoģijas akadēmijā. Iestājos, tiku kandidātos, puspunkta pietrūka, lai uzreiz mani ieskaitītu studentos. Viena vakara pārdomas aizveda mani līdz medicīnai, un šo lēmumu ne reizi neesmu nožēlojusi.
Tēvs gāja bojā, kad man bija desmit gadu. Kad slimnīcā uzzināju, ka iznākums būs tāds, kāds būs, sev nosolījos, ka palīdzēšu cilvēkiem. Darbošos medicīnā, lai varētu palīdzēt citiem. Un tā tas arī notika.
— Gūtās iemaņas medicīnas nozarē noder arī ikdienas dzīvē?
— Protams, tās palīdz gan mājās, gan darbā skolā. Apziņa, ka nepieciešamības gadījumā zināšu, kā rīkoties, kā palīdzēt nelaimes gadījumā, sniedz lielāku drošību. Pēc simptomiem saprotu, ar ko saskaros un kas gaidāms. Neapjūku.
— Kāpēc izvēlējāties no Rīgas pārcelties uz dzīvi mazpilsētā?
— Veselības problēmu dēļ no Rīgas pārcēlāmies uz Jaunjelgavu. Vietiņa atradās, vīram te bija vectēva mājas. Protams, Rīgas man ļoti pietrūkst, 20 gadu tur nodzīvots, tā nav viena diena. Lielpilsētas dzīve man ļoti patika, tomēr arī šeit jūtos labi. Grūti iedomāties labāku vietu par Jaunjelgavu, kur audzināt bērnus. Šeit ir viss — gan sporta un mākslas skola, var dejot, dziedāt. Skola tuvu pie mājām. Rīgā ir lielākas iespējas, tomēr nejūtos, ka esam ko zaudējuši.
100 gadu laikā trīs dvīņu pāri
— Jums ir trīs meitas, vecākās — Santa un Glorija, kā arī pastarīte Krista. Vai dvīņu piedzimšana ģimenē bija pārsteigums?
— 100 gadu laikā gan no manas, gan vīra puses Santa un Glorija ir dzimtas trešais dvīņu pāris. Interesanti, ka 1894. gadā vīra dzimtā piedzima dvīņu puikas, savukārt 1994. gadā (tieši pēc 100 gadiem!) man piedzima meitiņas. Tam visam pa vidu, 1940. gadā, arī manas mammas māsai piedzima dvīnītes.
— Jaunajiem vecākiem grūti tikt galā ar vienu jaundzimušo, kā bija ar diviem uzreiz?
— Man jau nebija, ar ko salīdzināt! Pieņēmu to kā pašsaprotamu. Gāja visādi, bija arī asaras, toties laime dubultā.
— Atminos Santu un Gloriju no skolas laikiem. Abas kā divas ūdenslāses, atšķirt nav iespējams! Vai meitenes līdzību neizmantoja un nemainījās vietām?
— Mamma savus bērnus sajaukt nevar. Viņas bija prātīgas, var jau būt, kaut ko man nav arī stāstījušas. Mani nav centušās apmānīt. Ir cilvēki, kas gadiem viņas nespēj atšķirt, citi uzreiz zina, kura ir kura. Kad meitas bija maziņas, arī raksturi bija līdzīgi. Ja viena ko izdarīja, otra pēc laika noteikti to atkārtoja. Ja runāju, tad uzreiz ar abām, jo zināju, ka pēc laiciņa otra meita izdarīs identiski to pašu. Tagad viņas ir citādākas, tomēr mērķtiecīgums un apņēmība abām ir raksturā.
— Vai arī Krista līdzinās vecākajām māsām?
— Viņa mazliet atšķiras. Dažiem no malas šķiet, ka jaunākā atvase līdzīga māsām, arī izskata ziņā, lai gan man šķiet, ka tā nav. Viņa vairāk līdzinās man — ar uzrautu degunteli. Krista ir krietni pāraugusi māsas. Mēdz jau teikt, ka pēdējam bērnam tiek viss labums. Amizanti izskatās, kad vecākās meitas nostājas pie Kristas un, galvu pavērsušas uz augšu, saka: “Nu, mazā māsa…”
Kur vecākās,
tur jaunākā
— Lai ko Siliņu māsas sāktu, viss padodas. Viņas dzied, sporto, zīmē un labi mācās. Vai tas ir audzināšanas nopelns?
— Mākslinieciskais talants meitām varētu būt iedzimts no abām ģimenes pusēm. Tēva māsa bija daiļamatu meistare — audēja, mana mamma un vecmamma arī auda. Lai gan tajos laikos visi to darīja. Tikai mēs ar māsu neaužam. Mans brālis skaisti zīmēja un no koka prata izgrebt dažādas skulptūras. Ar mākslinieka talantu apveltīts arī vīrs, kurš ļoti skaisti zīmē.
— Bez prasmju pilnveidošanas īstu talantu izkopt nav iespējams. Visas atvases aktīvi iesaistās ārpusskolas aktivitātēs. Vai meitas bija jāpiespiež apmeklēt pulciņus?
— Agri pamanīju, ka Santa un Glorija skaisti zīmē. Aiznesu viņu darbiņus uz mākslas skolu un parādīju skolotājai. Viņa teica: “Viss, ved tik šurp. Tur nav ko vilkt garumā.” Krista aizgāja līdzi māsām — kur vecākās māsas, tur arī jaunākajai vajadzēja. Krista spēlē arī klavieres, lai gan nav gājusi mūzikas skolā. Klavierspēli apguva privātstundās pie mūzikas skolotājas. Tad interese apsīka, un tagad pie klavierēm viņa piesēžas, kad vēlas. Spēlē savam priekam.
Tagad visi jaunieši nodarbojas ar sportu. Talantīgi sportisti ir visapkārt. Sporta stundās skolotājas redzēja, ka meitenēm ir labi rezultāti skriešanā un lēkšanā, tādēļ arī pilnveidojās vieglatlētikā. Speciāli nekur meitas “bīdītas” netika.
— Strādājot skolā, visu laiku bijāt bērniem tuvumā. Vai tas ir devis kādas priekšrocības?
— Domāju, ka manām meitām tas bija mīnuss. Arī pašai tā kādā brīdī šķita par daudz — ja nu kas, mamma ir skolā, un uzreiz pie manis nāca. Paldies Dievam, nekādu lielo sūdzību nav bijis. Tomēr domāju, ka meitenēm tas ne visai patika, ka mamma visu redz un visu zina. Viņas gan bija prātīgas, tomēr mamma priekšā gan mājās, gan skolā. Bērniem tas nav labi, ka mamma blakus gan dienu, gan nakti un visu redz un dzird.
Vismīļākās — Paulīne un Mare
— Vecākās meitas jau absolvējušas vidusskolu. Vai tas dod vairāk brīva laika vaļaspriekiem?
— Daudz lasu grāmatas. Man patīk biogrāfiski stāsti un vēsturiskas grāmatas. Iespaidus gūstu arī psiholoģiska rakstura lasāmvielā. Brīvajos brīžos ļoti patīk rušināties dārzā. Man gan nav izcils dārzs, “skaistumkonkursā” ar tādu piedalīties nevaru, rosos tikai savam priekam. Uzskatu, ka zeme noņem negatīvo enerģiju. Un, ja tāda ir sakrājusies, aizeju uz dārzu izkustēties, un viss kārtībā. Kļūst viegli, zeme dod spēku un atbrīvo no visa sliktā.
— Daudzus gadus darbojaties Jaunjelgavas amatierteātrī. Kā nokļuvāt uz skatuves?
— Savu mūžu par to nebiju domājusi! Pirmās teātri spēlēja meitas. Kultūras nama izrādei vajadzēja divus vienādus zēnus, un uzaicināja Santu un Gloriju, kuras tolaik mācījās trešajā klasē. Izrādē “Dzimumdienas rītā” viņas tēloja Pičuku un Jančuku. Devos meitām līdzi, un tā iznāca, ka reiz viena aktrise uz izrādi nevarēja tikt un man piedāvāja viņu aizvietot.
— Vai pēc pirmās reizes radās “atkarība”?
— Man patīk spēlēt teātri, pat ļoti! Tikai kā jebkuram cilvēkam reizēm uzmācas slinkums. Mēģinājums ir tikai vienreiz nedēļā, bet tieši tajā mirklī šķiet, ka sakrājusies darāmo darbu kaudze. Gribēju šogad pielikt punktu un mest mieru savai aktrises karjerai, tomēr nespēju. 12 gadu laikā spēlētas tikai komēdijas. Man ir bijis prieks
iejusties daudzās skaistās lomās, vismīļākās ir dullā Paulīne un Mare.
— Lai kāptu uz skatuves, nepieciešama drosme. Jums piemīt kāds īpašs dzinulis?
— Katrā cilvēkā ir pietiekami daudz dulluma, un, kad tas laužas ārā, tad ir tā kā ar mani! Skatītāji saka, ka viņiem patīk mans sniegums uz skatuves, tātad ir labi. Esmu visai kautrīga, bet uz skatuves jūtos labi, man patīk tur būt un
iejusties dažādās lomās.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Albīna Siliņa.
Dzimšanas vieta un laiks: Daugavpils rajona Dubna, 1962. gada 22. jūnijs.
Izglītība:
absolvējusi Rīgas 2. medicīnas skolu.
Dzīvesvieta:
Jaunjelgava.
Nodarbošanās:
dežurante Jaunjelgavas vidusskolā.
Ģimene:
precējusies, trīs meitas.
Vaļasprieki:
teātra spēlēšana, dārza darbi, lasīšana.
Horoskopa zīme:
Vēzis.
