Par labu skolotāju pieņemts uzskatīt tādu, kuram ir pilna klase teicamnieku. Vai nozīme ir tikai atzīmei mācību gada beigās vai tomēr svarīgāk audzēkņos radīt aizrautību un vēlmi pilnveidoties? Jaunjelgaviete Liene Salmiņa ir unikāla skolotāja. Viņa ir pārliecināta —
veiksmīgs izglītības pamatakmens ir pareiza motivācija un radošuma neierobežošana. Liene ar savu daudzpusību un plašo skatu uz dzīvi spēj aizraut ikvienu. Nu jau gandrīz desmit gadu viņa iegrimusi arī tango apskāvienos. Kas to būtu domājis, ka šī Argentīnas deja latviešu meitenei pavērs jaunus apvāršņus un atklās pārsteigumiem bagātu pasauli!
Atzīmes aizstāj ar vērtējumu
— Interese apgūt latviešu valodas skolotāja arodu sarūk. Vai redzi tam nākotni?
— Ja es neredzētu savam darbam produktivitāti, tad to nedarītu. Nākotne ir visam, kas tiek darīts no sirds. Runāt var daudz ko, taču latviešu valoda neizmirs nākamo paaudžu laikā. Esmu tuvu akadēmiskajai sabiedrībai, pat ja latviešu valoda saruks līdz apdraudētās valodas statusam, tā tomēr akadēmiskā līmenī vienmēr būs saistoša globālai auditorijai kā viena no mazo tautu valodām. Būt skolotājai ir liels gods. Mans darbs ietver ne tikai valodas mācīšanu, bet arī tās uzturēšanu.
— Vai, tavuprāt, Latvijas izglītības sistēma ir pretimnākoša audzēkņiem?
— Šobrīd strādāju Rīgā Starptautiskajā skolā par skolotājas asistenti 5. klasē. Mēs strādājam pēc noteiktām vērtībām un prasmēm, to var pielīdzināt kompetenču pieejai, uz ko šobrīd virzās izglītības sistēma. Mums ir izvirzīti mērķi, kas jāsasniedz, bet mums nav mācību grāmatu. Programmas saturs sastāv no centrālās domas — mērķa. Kopā ar mācību pārzini un skolotāju pirms katras jaunās nodaļas precizējam, kādā kontekstā un virzienā vielu realizēsim. Katru nodaļu pielāgojam savas klases vajadzībām. Kodolā apstiprināto saturu apspriežam ar priekšmetu pasniedzējiem — mākslas, mūzikas un valodas skolotājiem. Mēs pārliecināmies, lai saturs caurvītos visos mācību priekšmetos, ne tikai mūsu mācītajās stundās.
Šī prakse nav jaunums, tā ir citādāka attieksme. Neviena izglītības sistēma nav atrauta no sabiedrības konteksta. Latvijas gadījumā tā ir pēc Padomju Savienības kultūrtelpa. Mūsu tradīcijas ir tādas, kādas tās ir. Nav jau viss tik slikti, tomēr nepieciešams kritisks skatījums, lai saprastu, kā rīkoties turpmāk un sniegtu bērniem viskvalitatīvāko izglītību. Vai šāda izglītības forma ir labāka par to, kāda ir vairumā Latvijas skolu? Nepārprotami, jā. Vienlaikus Latvijā ir dažas skolas, kas labi strādā un piedāvā saviem audzēkņiem pielāgotu un pārdomātu izglītības sistēmu. Stāsts ir par to, lai bērns mācīšanās procesā netiktu iebaidīts. Jārada pārliecība par sevi un spējām, izglītībai jābūt motivējošai un personību neierobežojošai. Skolēniem nav jāatbilst vienam un tam pašam rāmim un kritērijiem, šo ideoloģiju ataino mūsu vērtēšanas sistēma — mēs neliekam atzīmes, tā vietā izmantojam aprakstošus vērtējumus.
— Šāda metode skolēniem dod vairāk?
— Jā, rezultātā vērtējums katram skolēnam ir individuāls, aprakstošajā komentārā tiek uzskaitīts, kas audzēknim padodas un kur nepieciešams piestrādāt. Gadu gaitā strādājot izveidojās piemērfrāzes, kuras viegli pielāgot katram skolēnam. Līdz ar to darba apjoms pasniedzējam nav lielāks, kā liekot atzīmes. Tāpat nepieciešams darbu analizēt un izvērtēt.
— Vai šī vērtēšanas sistēma varētu kļūt par normu visās Latvijas skolās?
— Latvijā vēl jūtama padomju aura, vēl tāls ceļš ejams, lai sabiedrība pieņemtu un saprastu vērtēšanas sistēmu, kurā tiek izmantoti vērtējumi un procenti. Mūsu kultūrā ir ieaudzināts gaidīt un saņemt cipara vērtējumu. Atzīmju sistēma ir laba motivācija skolēniem, taču vērtējums nav detalizēts un nesniedz skolēnam skaidrojumu, par ko tieši šāds cipars. Komentārs izskaidro un pasaka, ko nepieciešams uzlabot. Starptautiskos līmeņus, kas arī ir ienākuši no ārpuses, latviešu sabiedrība ir pieņēmusi, taču izglītības sistēma tik strauji nemainās, lai veiksmīgi adaptētos inovācijām.
Attālums ļauj izvērtēt dzīvi
— Esi mācījusi latviešu valodu dažādās pasaules malās. Pastāsti par to!
— Gadu esmu strādājusi Sibīrijas latviešu ciemā, Omskas apgabalā, tad divus gadus Itālijā, atkal gadu Krasnojarskā. Krievijā aizvien ik pa laikam ciemojos un kopā ar bērniem pastrādājam: kā latviešu valodas un kultūras skolotāja vadu nodarbības. Tagad nedēļu pavadu Baškīrijā. Iepriekš vācu intervijas savam maģistra darbam. Nebraucu atpūsties. Sibīrija tomēr ir skarba vieta, tualetes ārā, transports tāds, kāds Latvijā bija 90. gados. Krievijā ir pilsētas, kuras ir ļoti attīstītas, bet lauki paliek lauki. Cilvēku domāšana ir citādāka, bet sadzīviskā puse atpalikusi. Skarbais klimats ir tas, kas man visvairāk patīk. Mans organisms labāk jūtas Sibīrijas kontinentālajā klimatā nekā Latvijas mitrumā. Pēdējos gados mainījušās arī Krievijas skarbās ziemas, mīnus 40 grādu sals ir īsu laiku, lielākoties valda veselīgs aukstums, kas iznīdē vīrusus. Attiecīgi saģērbjoties, ziemu var baudīt bez problēmām.
Atskatoties saprotu, ka man šie prombūtnes gadi bija nepieciešami. Es nekļūtu par tādu cilvēku, kāds esmu šodien, ja nebūtu pabijusi tālienē. Nepieciešams aizbraukt, lai spētu no malas paskatīties un izvērtēt savu dzīvi. Tas ir ļoti veselīgi. Laimīgā kārtā nekad neesmu devusies uz citu valsti finansiālu iemeslu dzīta, tā vienmēr bija mana brīva izvēle. Esmu ļoti pateicīga dzīvei par piedzīvoto, par cilvēkiem, ko man bijis lemts sastapt. Viņi darījuši manu dzīvi krāsaināku. Man patīk dzīvot ‘‘ārpus rāmjiem’’, gan fiziski, gan garīgi. Mani garīgie apvāršņi nebūtu tik plaši, ja nebūtu izbraukusi ārpus dzimtenes.
Deja bez robežām
— Kas ir tavs vaļasprieks?
— Katrs latvietis uzaug vai nu dziedot, vai dejojot. Tā ir daļa mūsu identitātes. Skolas laikā mēs to nenovērtējam, neapzināmies, cik daudz mums tas dod. Arī es deju pasauli iepazinu un uzaugu ar tautasdejām. Studiju gados Rīgā sapratu, ka tas mani vairs nesaista. Rīgā dejām attieksme profesionāla, izpalika cilvēciskās attiecības, jautrība un ģimeniskums, pie kā biju radusi, dejojot Jaunjelgavā. Tehnisku nodarbību apmeklēšanai Rīgā man trūka motivācijas, izbraukāt uz mēģinājumiem Jaunjelgavā bija grūti, un tad vēl prombūtne ārzemēs. Klusums nebija ilgs, jau drīzumā atradu savu vietu kustībā. Kā brīvprātīgā projektā biju Portugālē, devos līdzi jauniegūtai paziņai no Rīgas uz tango nodarbību. Toreiz biju tikai novērotāja, taču uzreiz iemīlēju šo izjusto deju. Tolaik man bija 20 gadu. Turpinājās ceļošana pa dažādām valstīm, reizēm apmeklēju kādu salsas nodarbību vai devos uz disko dejām, kas nu kurā vietā bija aktuālākās. Otru reizi aizbraucot uz Krieviju, Krasnojarsku, iepazinu “Westcoast swing” nodarbības, kas man iepatikās. Tajā laikā tango bija iekarojis Pēterburgu, uz Krasnojarsku reizēm brauca kāds pasniedzējs. Rīgā tajā laikā tango sabiedrība vēl bija ļoti maza. Galvaspilsētā bija tikai trīs šīs dejas pasniedzēji, tie paši grūti sasniedzami. Atgriežoties dzimtenē, par vienu no manām darbavietām kļuva Kaņepes kultūras centrs, kur notika tango nodarbības. Pasniedzējs bija viens no pieredzējušākajiem tango meistariem Rīgā — Aigars Stirna. Šobrīd es viņam asistēju, palīdzu citu dejotāju apmācībā.
Es izbaudu deju. Tango man ir kā vēl viena, jauna, neverbāla valoda, kas piepilda ar brīnišķīgām emocijām. Tango ļauj izjust jaunu attiecību veidu un ir bijis pamats daudziem skaistiem piedzīvojumiem. Tango nav robežu, šī deja pulcē dažādu tautību cilvēkus visā pasaulē. Mēs tiekamies dažādos festivālos, dejas nerimst trīs dienu un nakšu garumā. Pēc šāda maratona var piemeklēt fizisks nogurums, taču garīgais pacēlums neizgaist.
Tango ir deja, kuru var dejot jebkurā pasaules malā. Tas ir būtisks faktors, kas mani piesaista. Tas nav kā ar latviešu tautas dejām, tās dejo tikai latvieši, citur aizbraucot, to nav. Tango ir visur! Viss, kas man nepieciešams, ir manas tango kurpes, atliek google.com ierakstīt “Milonga”, un eju! Neesmu pret citām dejām, vienkārši man tuvāks ir tango. Tas sniedz izaugsmi, dejojot es eju dziļumā. Tā ir mana deja!
— Tango uzskata par mīlētāju deju. Partnerim ir nozīme?
— Tango ir sociāla deja. Dejojot tango, es izjūtu vismazāko sabiedrības spiedienu par to, vai man ir draugs vai viņa nav konkrētajā brīdī. Tie pāri, kas dzīvē ir laulāti vai tuvi, atnākot uz nodarbībām, attiecības atstāj aiz durvīm. Uz deju grīdas mēs visi esam vienlīdzīgi dejotāji. Partneris tiek izvēlēts pēc citiem kritērijiem — tiek meklēts dejotājs, ar kuru saskan enerģijas. Īsti tango dejotāji nav greizsirdīgi. Tango ir labs filtrs, kā izsijāt cilvēkus. Liekuļi ilgi šādā kompānijā nespētu izdzīvot. Ja tu nāksi un tēlosi no sevis kādu citu, lai kaut ko iegūtu, tevi ātri “atkodīs”.
Apzināties lomu
— Ko tango mainījis tavā dzīvē?
— Pirmkārt, man skapī vairāk parādījās kleitas un svārki. Atskatoties uz manu profesionālo izaugsmi kā tango dejotājai, pirmais, ko es iemācījos — apzināties dzimuma lomu, izpildīt to maksimāli un ar prieku, nevis pienākuma sajūtu. Esmu ievērojusi, kā šī izaugsme maina manus deju partnerus. Vīrieši sāk valkāt kreklus, biežāk atver durvis dāmām, parādās viegls galantums un savstarpēja cieņa, tīrāka leksika. Komunikācija kļūst vienkāršāka un cieņpilna. Vēlāk šīs dzimumlomas — vīrietis, sieviete — pāraug nākamajā līmenī — sekotājs un vadītājs. Eiropa ir ļoti liberāla, runājot par lomu maiņām, tāds ir arī tango. Nereti pārī vada sieviete, kopš asistēju pasniedzējam, reizēm dejoju un vadu sievietes. Lomas “sekotājs un vadītājs” motivē nolikt malā savu ego un pilnveidot sevi tehniski, lai kopā varētu izdarīt vairāk. Šo deju pasaulē gūto mācību pārlieku uz attiecībām personīgajā dzīvē.
— Vai atliek laiks vēl kam sirdij tuvam?
— Brīvo laiku sadalu trim kategorijām — ģimene, draugi, tango. To visu caurvij tas, ka esmu kristiete. Esmu sapratusi, ka latvietim censties būt ateistam, ir muļķīgi un tuvredzīgi, ja vien viņš pilnībā nedistancējas no sabiedrības, jo visa mūsu kultūra balstīta uz kristīgām vērtībām. Cits jautājums, ka laika gaitā esam zaudējuši spēju to saskatīt.
Es noteikti neesmu tradicionāla kristiete, nemēģinu būt pedantiska, bet patiesa. Pareizā kristieša rāmji ir sens un novecojis stereotips. Vistiešāk un vispatiesāk Dievu sajutu pirmajā Sibīrijas gadā, nokļūstot ciemā, kur nav baznīcas. Sapratu, cik viegli ir apjukt un sajukt. Kur ir tā robeža starp iešanu uz baznīcu un būšanu par kristieti? Ne jau baznīcas apmeklējums ir tas, kas cilvēku padara par kristieti, tas ir iekšējs process. Tas ir individuāls un disciplinēts darbs katram ar sevi. Tieši kristietība man visvairāk iemācījusi organizētību. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Liene Salmiņa.
Dzimšanas laiks:
1986. gada 13. marts.
Izglītība: absolvējusi Latvijas Universitāti, iegūts profesionālais bakalaura grāds. Vidzemes Augstskolā iegūts profesionālais maģistra grāds demokrātiskas valsts pārvaldē un komunikācijā. Viens gads aizvadīts programmā
“Iespējamā misija”.
Nodarbošanās: skolotāja asistente Rīgas Starptautiskajā skolā (ISR — Internacional School of Riga).
Vaļasprieks: tango dejošana.
