Gribu pastāstīt patiesu stāstu par zaraino apses pagalīti, kas neļāvās sadedzināties. Mežu attīrījām no lazdām un ievām, reizē arī nozāģējām vecās, zarainās apses malkai. Atzāģējot apsei zarus, nogriezās 30 centimetru gara zarota pagalīte un iekrita zaru gubā.
Vasara pagāja, sauļojoties zaru gubā
Kad malkai derīgais bija nogādāts mājās, traktors kūļiem krāva zarus piekabē un reizē iekrāva sīko pagalīti. Pagalīte nopriecājās — būs vizināšanās, jo par šūpošanos mātes klēpī vairāk nekā nezināja. Prieki izrādījās īsi. Pēc pārsimt metriem zarus krāva rindā uz lauka. Vasara pagāja, sauļojoties zaru gubā. Tad ieradās zvērs, kas ar dzelzs ķetnām kampa zarus un bāza rēcošā rīklē, bet ārā spļāva smalkas drazas. Zaru kūli ar pagalīti pacēla gaisā, un tas tuvojās zvēra mutei. Pašā pēdējā brīdī pagalītei laimējās nokrist zemē. Lai vēlreiz tiktu satverta, bija par sīku. Tad pienāca mana kārta laukumu satīrīt. Sīkzarus grābu ugunskuram, bet rupjākos sprunguļus metu ratiņos virtuves plītij. Pagalīte, gulējusi grēdiņā šķūnītī, atkal nokļuva bīstamā situācijā — virtuvē, blakus plītij.
Cilvēciņam bija gan rokas, gan kājas
Paņēmusi pagalīti aiz viena zara, iebāzu plīts degošajā mutē, lai tūlīt liesmas to apņemtu. Un tad zibenīgi izrāvu ārā, izbrīnīta paskatījos uz pagalīti un ieraudzīju, ka aiz vienas kājas turu koka cilvēciņu. Cilvēciņam gan rokas, gan kājas bija nozāģējušās atbilstošā garumā. Trūka tikai pēdu, lai tas stāvētu, acu, lai redzētu, un mutes, lai smaidītu. Meklēju groziņu un gāju uz mežu pēc bērza piepēm. Vakars pagāja griežot, mērot un līmējot. Likās, uz priekšu saliecies ķermenītis ar pacelto kāju tūlīt, tūlīt spers soli un aizies. Vīriņš dabūja arī vārdu — Miķelītis. Miķelītis nebija nekāds mākslas paraugs, un uz bufetes atrasties bija par prastu. Tas būs ūdens vīriņš pie avotiņiem. Tika dots spainītis ar krūzīti un spieķītis, lai vieglāk nokāpt pie ūdens. Ziemu sniegā un salā bija žēl turēt, tādēļ ziemu pārlaida virtuvē, jāteniski sēžot uz pakaramā.
Apsēm ir spēcīga, ņemoša enerģija
Miķelītis ir stilīgs — ar auskaru un ieplēstām biksēm, labi, ka zāģa zobs nav ķēris vairāk, būtu vīriņu pataisījis par invalīdu ar vienu kāju. Sejas krāsa koka vīriņam ir patumšāka, tāpēc smejam — vai tik pie mums nav ieklīdis no otras pasaules malas. Es gan domāju, ka vainīga šī pavasara stiprā saule.
Varam jokot, bet kaut kāda mistika ir notikusi. Nekad mūžā nevienu pagali no plīts neesmu rāvusi. Bāžot plītī, fiziski neko nejutu, bija tāds kā enerģētisks spēriens zemapziņā. Apsēm ir spēcīga, ņemoša enerģija, pie tām jāiet, lai noņemtu stresu. Ir dzirdēts, ka sāpošu kāju gadījumā gultas kājgalī tur apses pagali. Tāds ir šis stāsts. Gribat — ticiet, gribat — neticiet. Miķelītis var smaidīt, jo ir uzvarējis.
