Klusajā Adventes laikā ne visiem izdodas apstāties ikdienas skrējienā, taču Ziemassvētki nevienam neaizmirstas, un arī svētku dāvināšanas prieku gribam izjust gan paši, gan sagādāt to citiem.
Klusajā Adventes laikā ne visiem izdodas apstāties ikdienas skrējienā, taču Ziemassvētki nevienam neaizmirstas, un arī svētku dāvināšanas prieku gribam izjust gan paši, gan sagādāt to citiem.
Parasti dāvinām ko veselībai vai mājas iekārtojumam nepieciešamu, rotaslietas vai pat četrkājainu draugu. Ja vairāk naudas, var uzdāvināt ceļojumu uz kādu valsti. Zinu vairākas ģimenes, kurās pieaugušie bērni tā iepriecina savus vecākus. Mūsdienās daudzi sūta apsveikumus mobilā tālruņa īsziņā vai pa
e–pastu, taču šādi apsveikumi nesaglabājas, un skaistie vārdi ir tikai lapa ar drukātiem burtiem.
Vispatiesāk vērtības no pelavām atsijā laika sieti. To gan zina pārsvarā gados vecāki ļaudis, kuri mīļu cilvēku dāvanas glabā visu mūžu. Kad pārcēlos uz citu dzīvokli, daudzas mantas vajadzēja izmest, taču fotogrāfijas, vēstules un apsveikumus saglabāju. Kad vēlos atcerēties skolas gadus, atveru atmiņu lādīti un lasu novēlējumus. Daudzi ir piepildījušies.
Kāda aizkraukliete savai draudzenei dzīves jubilejā uzdāvināja pašas izšūtu spilvenu, un šo rokdarbu viņa darināja trīs mēnešus. Draudzenei no daudzajām dāvanām tā bijusi sirdij vistuvākā. Nesen šī pati kundze stāstīja, ka esot ļoti aizņemta, jo Ziemassvētkos meitai un mazmeitām dāvināšot izšūtas glezniņas un adītas zeķes. Kaimiņiene toties sūkstoties, ka viņas mazbērni neko pašadītu nevalkājot, tas neesot modē. Taču veikalā pirktā dārgā dāvana nevar aizstāt mīļu roku adītus cimdus vai zeķes. Tāpēc jaunajiem nevajadzētu atraidīt visvērtīgāko dāvanu, kura nāk no mīlošas sirds. Vecmāmiņas saules mūžu nedzīvo, bet viņu dotais paliek mazbērnu atmiņās. Katram laikam ir savas vērtības, bet dažas no tām ir mūžīgas, jo radītas mīlestībā.
