Pirmajā dienā Dievs radīja govi un teica: — Tu katru dienu pavadīsi pļavā, dosi pienu, barosi savus telēnus un fermera ģimeni.
Pirmajā dienā Dievs radīja govi un teica:
— Tu katru dienu pavadīsi pļavā, dosi pienu, barosi savus telēnus un fermera ģimeni. Par to es tev dāvinu dzīvi sešdesmit gadu garumā.
Govs neapmierināti iebilda:
— Kāpēc man vajadzīgs tik ilgs mūžs? Man pietiek ar divdesmit gadiem, tāpēc pārējos gadus vari atstāt sev.
Dievs piekrita. Otrajā dienā viņš radīja suni un teica:
— Tu katru dienu sēdēsi pie mājas vārtiem un riesi uz katru, kurš paies garām. Par to es tev dāvinu dzīvi divdesmit gadu garumā.
Suns pavisam noskuma un teica:
— Tas riešanai tā kā būtu par daudz! Man pietiks ar desmit gadiem, bet pārējos vari paturēt! Dievs atkal piekrita. Trešajā dienā viņš radīja cilvēku un viņam teica: — Ēd, dzer, izklaidējies un baudi dzīvi, kurai es tev dāvinu divdesmit gadu. Cilvēkam mūža garums nepatika: — Ko?! Tikai divdesmit gadu? Klausies, Dievs, es ņemšu savus divdesmit gadus, tad vēl tos četrdesmit, ko atdeva govs, kā arī tos desmit, no kuriem atteicās suns. Septiņdesmit gadu būs man pietiekams laiks. Dievs teica: — Lai notiek, kā tu vēlies.
Tāpēc pirmos divdesmit dzīves gadus mēs guļam, ēdam, izklaidējamies, nākamos četrdesmit gadus pūlamies vaiga sviedros, lai pabarotu savu ģimeni, bet pēdējos desmit sēžam pie loga un aprejam katru, kurš paiet garām.
(No interneta)
